Pūļa vara jeb demokrātijas aprobežotība • IR.lv

Pūļa vara jeb demokrātijas aprobežotība

122
Foto: Raitis Plauks, F64
Arturs Snips

Mūsu lielākā bagātība nav attīstīta patērēšana, bet valsts atrašanās vieta

Sestdienas rītā iegāju Twiterī un labu laiku tur stumdījos un bīdījos kā gudrojot jaunu ābeci vai pētot Ēģiptes piramīdu. Iesācējs būdams, piepūlējos, cik pratu. Aiz izmisuma vien trāpījās Zanderu Mārim aizsūtīt bēdu ziņu, ka „vecākiem cilvēkiem ir ātra reakcija, vakar zināju Twiteri, bet šorīt vairs nē”.

Beidzot nolēmu, ka labāk vienreiz redzēt nekā simtreiz dzirdēt, un aizvizinājos pēc padoma pie meitas Artas. Plānoti neplānoti tiku tieši uz pusdienām. Divgadīgā mazmeita Gerda noskatīja nelūgto viesi, notrauca pie vaiga pielipušo rīsa graudu un turpināja baudīt lasi. „Tas ir labi, ka meita dod zivis,” nodomāju. „Fosfors derīgs smadzenēm.” Pie šīs atklāsmes mana pareizā domāšana apstājās. Fosfors ir fosfors. Dietologs ar to saprot vienu, kontrabandists saprot kā „sarkano fosforu”, pirotehniķis kā eksplozīvu savienojumu, sapieri kā dzintaram līdzīgus akmentiņus no munīcijām, ko sabiedrotie nogremdēja Baltijā un ko viļņi vēl gadsimtus izskalos jūras krastā. Katram savā sapratnē, bet tomēr izmanāmies saprast cits citu.

Līdzīgi ir ar demokrātiju.

Demokrātija ir godprātīgi uzcelts žogs, kas nemitīgi tiek uzlabots un uzkrāsots, bet fakti un notikumi, kas neietilpst žoga rāmjos, tiek centīgi traktēti un pārtraktēti ar visu sociālo un juridisko zinību spēkiem. 

Cilvēce dzīvo savā laiciņā un lauciņā, pielūdz domu – „ka tik kas nenotiek” – un maz nojauš, ka noris ekonomisks karš, kuram demokrātija ir laba augsne, un Dievs ir nauda un tiktāl elks, ka salīdzinot naudas mijēji no Vatikāna bankas lai pastāv rāmi.

Cilvēkiem ir vārda un apziņas brīvība, kas labi. Tie runā un raksta pieņemtos jēdzienos un domāšanās. Cilvēkiem ir pārliecības brīvība, par kuras augstāko formu tiek uzskatītas varas vēlēšanas to tiesisko likumu robežās, kādas pastāv valstī. Cilvēki alkst vienu skaidrību, vienu patiesību un pat vienveidību, un tālab ar mieru pārpotēt citādāk dzimušus prātus un ziedoties ziedošanās pēc, kas patiesībā ir viņa dabiskā tiesība, bet bez lielas jēgas.

Kas ir piemērojams visam, nav piemērīgs nekam

Demokrātijas izteiksme dalāma divos pielietojumos: cilvēktiesībās un valsts varas demokrātijā. Jaukt tās būtu kā jaukt divas nesavienojamas kopas, skaitīt zvirbuļus kopā ar vārnām un ciankāliju ar vitamīniem. Strīdēties var par cilvēktiesībām un to izpausmēm likumdošanā. Breivīkam ir savas cilvēktiesības, bet viņa nošautajiem cilvēktiesību ir gaužām mazāk, lai gan likumdošanā šur tur pavīd doma, ka tos pārstāv tiesībsargājošās institūcijas, par ko nošautajiem gan nav ne silts, ne auksts.

Pasen Krievijas televīzijā uzstājās pazīstamais Kremļa jurists Mihails Barševskis, un runa bija par jauno pretsmēķēšanas likumu. Viņš teica, ka Krievijas likums par smēķēšanas ierobežošanu tikai dažos paragrāfos atšķiras no starptautiski pieņemtā genocīda definējuma. Protams, likumos ir daudz neskaidrību, jo tā nu pasaulē iegājies, ka gribas izpatikt visiem, bet visi cilvēki nav vienādi, kultūru, tradīciju, sociālās un reliģiskās pieredzes atšķirības ir milzīgas, un katram klāt neizstāvēsi. Turklāt tikai Tautas likumam piemīt izpratne un morāle, demokrātijas likumiem tas pēc definīcijas nepiemīt.

Apbrīnas cienīgs šādas putrošanās paraugs ir Brežņeva konstitūcijā rakstītais, ka padomju cilvēka pienākums ir mīlēt savus vecākus. Laikam izpaudās veca cilvēka rūpe par sevi, bet viņš bija ģenerālsekretārs, nevis lozēšanas ceļā amatā nonācis (Platons), un juristiem neatlika nekas cits, kā piekrist. Kā saka, kur beidzās morāle, tur sākās likums. Vai arī otrādi?

Par demokrātiskām vēlēšanām

Pieklauvējis un ienācis, cilvēks pasūdzējās. Dievs noslaucīja rokas salvetē un uzmeta kauliņus. Hitlers un nacionālsociālistiskā strādnieku partija uzvarēja Reihstāga vēlēšanās Vācijā, 1933.gadā Hitlers kļuva par Vācijas kancleru un tālākajā par fīreru, sākot aizgājušā gadsimta lielāko slaktiņu Eiropā.

Kas vainīgs nacisma ideoloģijas uzplaukumā? Uzvarētājas Antantes kāre nolīdzināt Vāciju ar zemi, uzspiežot Versaļas līgumu ar laupītāju cienīgām reparācijām un Vācijas griba revanšēties? Nacionālsociālisms kā Krievijas komunisma draugs, brālis, turpinātājs un beidzot „uzmetējs”? Visuresošā masoņu sazvērestība un nacistu cerības uz Šambalas garu? Hitlera samežģītais prāts un personīgu rēķinu kārtošana ar ebreju banķieriem, no kuriem paņēma partijai naudu un negribēja atdot? Tie visi ir tikai skaidrojumi. Tikpat labi var skaidrot, ka Vācija tika atstumta no ienesīgā ieroču rūpala, uz Saules bija daudz plankumu un fīreram katru rītu četros nācās skriet uz poda. Foliantu foliantus var kraut kaudzēs pie atkritumu urnām, un vēstures apraksta kārtējai lappusei pieliekot punktu, Karla Poppera vārdiem izteikt šaubas par vēstures zinātnes zinātniskumu.

Bet neapstrīdams ir fakts, ka nacionālsociālisti pie varas nāca demokrātisku vēlēšanu ceļā.

Cariskajā Krievijā Stolipina ietekmē cara tētiņš Nikolajs II parakstīja 1905.gada 17.oktobra „pilsonisko brīvību manifestu”, kas bruģēja ceļu uz I Domes vēlēšanām un pēc dzimtbūšanas atcelšanas bija pirmais nopietnais mēģinājums demokratizēt Krieviju. Kamēr politiskie ziloņi vēdinājās ar ausīm un stumdīja partiju mēbeles, boļševiki pulcināja kongresus, propagandēja vispārēju laimi zemes virsū un pilnā mērā izmantoja pasludinātās brīvības. Satversmes sapulces vēlēšanās pēc IV Valsts domes atlaišanas viņi gan zaudēja eseriem, bet kopā ar tiem bija lielā vairākumā.

Vara iekrita rokās, rokas nebija mazgātas, konvojs noguris un pēc mazas pauzes Satversmes sapulces mazākums tiek atlaists uz mājām. Pilnīgai diktatūras uzvarai tika ieviests „maizes valsts monopols” un „darba klaušas”, zemniekus uzrīdīja strādniekiem, strādniekus – zemniekiem, izdomāja pasaciņu par proletariāta revolūciju un nodibināja totalitāru režīmu. Nekaunoties ne nodevības, ne asiņu, ne klajas laupīšanas, izveda no Krievijas maizi, zeltu un nacionālās bagātības, kārtojot „revolūcijas” parādu saistības ar Vāciju (Ļeņins) un Amerikas baņķieriem (Trockis). Cara tētiņa demokrātija kļuva par labu augsni totalitārismam, iemācot taisnīgi „šaut un atņemt”.

Par valsts varu demokrātiskā Latvijā

„Tautas vairākuma griba ir valsts pārvaldes pamatā,” vairākums Latvijas deputātu teiktu, un tālāk neder jautāt, jo neviens amats nepadara cilvēku gudrāku. Nesen atteicu parakstīt papīru ar aicinājumu prezidentam, Ministru prezidentam un Saeimai kaut ko liegt ārvalstniekiem, jo zināju, ka papīrītis noguls pie sev līdzīgiem putekļainos plauktos, un, ja Dies’ dos, kāds šo „nedemokrātisko” vēstījumu izlasīs, tas noslaucīs pirkstu nospiedumus un klusēdams atliks rakstīto atpakaļ. Lai piedod daudzi pazīstami un gudri cilvēki, kas sēž Saeimas krēslos, bet man dažkārt liekas, ka viņi nozīmēti ieslodzījuma vietā un daudzie ne visai glītie izgājieni ir šā stāvokļa apzināšanās diktēti.

Latvijas cilvēkam ir tikai divas konstitucionālas iespējas ietekmēt savu un valsts nākotni, bet ne vēlēšanas, ne referendums nevar notikt ik pārdienas, jo prasa līdzekļus. Vēlēšanu un referendumu maize ir nauda.

Pirms gadiem septiņiem, astoņiem meita Arta, būdama vēl jauna juriste, portālā „politika.lv” uzrakstīja vairākus rakstus par iespēju pāriet uz valsts finansētām vēlēšanām un KNAB kontroles palielināšanu šajā jomā. Jaunībai piemīt ideālisms. Paša prakse, bīdot vēlētājus ne vienās vien vēlēšanās, mācīja, ka lielā puse no vēlēšanās lietotās naudas ir pelēkā, un lai arī sapratu, ka tā ir tāda vēlēšanu barošana no tūpļa gala, nelikās, ka tik drīz naudas ceļi kļūs baltāki. Oligarhu saucēji arvien turpinās dalīt no zeķēm izvilktus piecīšus, cilvēces atkritumu savācēji stāvēs pēc tiem rindā, „Providus” meitenes protestēdamas nosirmos un VID jaunajā mājā paspēs iemesties trupe.

Uzdrīkstēšanās uz valsts finansētām vēlēšanām ir laba griba, bet pagaidām izskatās, ka baltais zirgs ir ievests piemēslotā stallī.

„Uzņēmumu padomes varētu būt mūsu ceļš uz sociāldemokrātiju,” sacīja pazīstams politiķis. „Pakāpeniska pāreja.” Kad ieminējos par I Internacionāli, kur pirms pusotra simt gadiem šāda pāreja notikusi, prudonisti, tredjūnisti, nākamie meņševiki aizgāja vienā virzienā un ļeņinisti citā, un ka tagad būs grūti pārlēkt no kuģa uz kuģi, jo tie aizgājuši pretējos virzienos, viņš izbrīnīti paskatījās uz mani, un labi, ka neteica: „Mēģināsim.” Glābt viņu netaisījos, jūra ir liela un kuģi ir tālu cits no cita.

Mūsu padomes veidojās pēc komunistiskā režīma parauga. Padomju laikā padomi vienpersonīgi aizstāja Kompartijas iecelts cilvēks, un Čapajevs varēja raudāt vai smiet, bet kā partijnieks lēma, tā bija. Demokrātiskā Latvijā atklājās, ka partiju ir daudz, taču boļševiku shēma tika saglabāta līdz vispēdējam laikam, tikai vienas partijas biedra vietā sēdēja lērums visu partiju biedru.

Tagad bijušie padomes locekļi pārpeld uz valdēm, vēlēšanu naudas dala budžets, mājās iestājies klusums, bet mēs paliekam bez disertācijām, kuras izvērtētu padomju lomu bijušajā partiju finansēšanas sistēmā un politisko un ekonomisko „otkatu” organizēšanā. Dažas izmaiņas likumos uzreiz nepadarīs stalli tīrāku, gan VID, gan KNAB loma aizvien būs tikai appļaustīt zāli ārpus mājas žoga.

Kas ir mūsu vēlētājs?

Aristotelis mūsu vēlētājus nosauktu par pūli (ochlos). Pilsoņa statuss antīkajās Atēnās bija gluži cits nekā Latvijā. Platons spriestu par traniem, oligarhiem un tautu, ar tautu domājot kaut ko ļoti attālus līdzīgu tam, ko mēs saucam par tautu. Ar ko dzīvo mūsu vidējās peldēt prasmes pūlis?

Paaudžu katlā ir četras pamatsaprašanas. Piederība tautai un tās liktenim, aptuvens priekšstats par kapitāla veidotu sabiedrību, ģenētiski iedzīta pārliecība par PSRS sociālismu un mīts par Latvijas brīvvalsti un Ulmaņlaikiem. Viss sabērts vienviet, klusi čūkst, un neviens īsti nezina, kas vārās. Šajās saprašanās ielikts Latvijā uz dzīvi nokļuvušais „sovjets” jeb padomju cilvēks, kas savulaik izdzīts no savas sādžu un zemes kultūras, māk lasīt tikai krievu industriālo mazcentru civilizāciju tekstus un turas pie mīta par krievu cilvēka īpašo lomu uzvarā Otrajā pasaules karā.

Pēc būtības runas par kultūras un civilizācijas integrāciju ir muļķīgas, runa var būt tikai par miera līgumu un sadzīvošanu starp multikulturālu sabiedrību un civilizāciju, kam pašlaik gan Eiropā nav laba piemēra.

Tas arī viss. Elektorāts svārstās starp šīm patiesībām kā rezonējošs svārsts un iet balsot par to, kas viņam ir pieņemamāks vai uz balsošanas brīdi iestāstīts par pieņemamāku. Jā, un vēl ir mēģinājums apgāzt katlu „lietussargu revolūcijā”, pēc kuras atplūdiem ir soda ekspedīcijas ar bēgļu čemodāniem Rīgas lidostā. 

Dekoratīvā Eiropas demokrātija

Kad esi ielēcis ūdenī, laikam par vēlu prātot, vai vajadzēja lēkt vai nevajadzēja. Atkarībā no peldētprasmes, katram nākas ķepuroties, kā nu prot. Cits plunčā atpakaļ krastā, cits mērķē uz tālo, saulaino pamali, citam tik vien, ka pēdējo reizi dienas gaismu redzēt. Kad Eiropa saprot mūs, ķepurojamies uz krastu, lai atviltu elpu un apdomātos, Eiropa nosauc to par veiksmes stāstu, un uzmet vēl pusotra desmita miljonu slogu, lai mēs pavilktu Grieķiju un Spāniju.

Individuāli mēs varam ķepuroties pa duļķainu plančku, bet, ja visa valsts piedalās šajās spēlēs uz sadomātiem noteikumiem, žēl kļūst valsts, kas nav vingrinājusi muskuļus un kopusi gribu, valsti, kas daudzu likumu un pārvaldīšanas pamatā ir veidojusi sajaukumu no sociālisma partikulārā kostīma un pa virsu uzmesta, tīkliņa dūrieniem adīta un krietni izstaipīta Eiropas vamža.

Katrai valstij ir sava atšķirīga politiskā pieredze, un Eiropā nav divu vienādas politiskās vēstures valstu. Kopēt, pārņemt mehāniski to, kas noteikts ES rāmjos, ir kā Latvijas brūnajai ņemt dalību jāšanas gonkūrā. Uz šā fona tracina pamācoši saucieni, ka Amerikā saule lec virs Atlantijas okeāna, bet mums aplam virs tuvējiem mežiem, ka ēzeļi Barselonas ielās pārvietojas pēc gluži citiem noteikumiem nekā pie mums automašīnas.

Mums tomēr ir gandrīz simts gadu politiskā un likumdošanas vēsture, no kuras neaizbēgt kā no dullas vecenes. Dažādu svešu valstu piemēru kopā likšana ir kā mēģinājumi kombinēt kopā velosipēdu ar donoru orgāniem.

Aizmirsusies vārdā persiešu pilsēta, kas bez kaujām uzvarēja Romas leģionus, elites daļai karošanas un askēzes vietā piedāvājot īpašumus un labu dzīvi. Paņēmiens nav miris. Zālamans atkārtotu veco sakāmo, ka „pasaulē nemainīgs ir pelēcības pelēkums”. Novērotājiem ir dažādi skatupunkti, vienam tūkstoš gadu var būt viens mirklis, bet citam 70 gadi – vesela mūžība.

Ekonomiski skatot, Latvija nav liels noieta tirgus, kas saistītu lielos Eiropas spēlētājus, kam savas ekonomikas uzplaukumam tīkamāk liekas atbalstīt Grieķiju un Spāniju. Latvija var apmierināties uzslavēta par „veiksmes stāstu” un labu paraugu, lai gan no uzslavām paēdis nebūsi. Nesen lasīju par Vairas Vīķes-Freibergas darbošanos prezidentes amatā (šķiet, Otto Ozols), kur garāmejot tika pieminēti ES un ASV ekonomiskie un valūtu cīniņi, bet necik par to, ko prezidente lika noprast: jāmāk spēlēt savu spēli starp šīm lielvarām.

Pirms desmit gadiem teicu, ka ES mums vajadzīga vienīgi kā dekoratīvs piesegums un pilnīgi pietiktu ar NATO, jo mūsu lielākā bagātība nav attīstīta patērēšana, bet valsts atrašanās vieta.

Nekā oriģināla teiktajā nav. Caurbraucot uz Krieviju Hilarija gluži nejauši izkāpa Latvijā nolikt ziedus pie Mildas, bet citādi ķēniņvalstī „miers un bērziņš”.

Saulainā vasaras pēcpusdienā īsi pirms Jāņiem iebrauca draugs Ivars no Ogres un našķim atveda meloni. Lūkojām ēst. Diezin kādā pasaules malā melone bija audzēta, bet neatstāja sajūta, ka tā no Kristus dzimšanas glabāta saldētavā. Teicu, ka tāds nu ir tirgus demokrātijas auglis, bet par laimi, demokrātija ir iespēja, nevis forma, mūžīgāka par pasaules galu.

Nepiesauc nelaimi!” draugs sacīja, „kāda nu ir, tāda ir. Kompartija aizliegta, naciķi aizliegti. Ko tu vēl gribi aizliegt? Vārda brīvību? Pārliecības brīvību?” Prātā ienāca vārda brāļa Artura Baumaņa glezna „Likteņa zirgs”, kur vecajie pulkā, bez priekšstata par vārdu “demokrātija”, lemj pēc dzīves saprašanas un cilts likumiem. Atcerējos Imanta Ziedoņa laika Kultūras fondu, kur padomē nāca kopā Latvijā cienījami un zinoši cilvēki un spriedumos bija vairāk dzīves gudrības nekā likumu.

Vēl atcerējos kādu paziņu, labu un sirsnīgu cilvēku, bet kuram mašīnā blakus ļoti negribējās sēdēt. Brauca viņš ļoti pareizi, pat pārāk pareizi, bet ar visu to, acis miedzās ciet, kratīja viegli drebuļi un kājas spaidīja neredzamus pedāļus. Lai aizmirstos, vienmēr apcerēju, ka noteikumi rakstīti kaut kādam vidējam cilvēkam, kāda pasaulē vispār nav. Aukstos sviedros izkāpu un, lādēdams demokrātiju, noskaloju klozetpodā standarta apdziedājumus, bezcerības izsauktās domas un sagatavotās augšāmcelšanās runas.

Draugam teicu: „Labi, ka laicīgi viss sākas un laicīgi beidzas. Dievs zina, ko dara!” Draugs neko neatbildēju, jo domāju par meloni. „Jā, bet arī Mēness var aiziet šķībi un uzvelties Zemei. Pēc kādiem pāris miljoniem gadu,” viņš beidzot sacīja un cēlās ceļam. „Būs jāskrien pagūt kartupeļus norakt.”

Jau durvīs piebilda: „Gan jau arī demokrātiju pārdzīvosim. Kas nav pārdzīvots.”

Autors ir rakstnieks un publicists

 

Komentāri (122)

My Paradise, My Rules 16.07.2012. 17.39

Ļoti interesants raksts! Viegla valoda, ironija dažkārt bliež kā ar mietu, viss ir saprotams, taču – nekā konkrēta, ko tad darīt, kā būt. Un to varu pārmest mūsu inteliģencei, VVF ieskaitot, visus šos gadus. Neviena būtiska protesta, neviena konkrēta viedokļa. Tā vien sķiet, ka mūsu atmodas laika guru ir vai nu paši pamatīgi apjukuši vai arī vaiga sviedros nopūlas tikt pie sava džipiņa, mājiņas kāda ezeriņa vai upītes krastā, pie kādas siltas vietiņas kādā no daudzajām padomītēm. Pilnīgs klusums, pat nevienas kaut cik vērā ņemamas maldinošas domiņas.
Drusku tā kā sarosījās valodas referenduma gaidās. Laikam tomēr referenduma jautājums atgādināja jaunību, kad arī runāja par valodu, nācijas pašapziņu, valsts jēgu. Tad roka automātiski cēlās atsvaidzināt ideju. Un paldies viņiem par to. Bet pēc tam atkal klusums.
Labi, lai paliek inteliģence, kuru padomju laikā lamāja par “dohlijo” (pat nezinu, kā iztulkot). Varbūt zināma taisnības piešprice šajā apzīmējumā ir. Būs vien pašiem jāmācās tikt pie sava viedokļa. Un demokrātiskā ceļā izkauties, to izbīdot priekšgalā.
Un viens no maniem viedokļiem – labi vien ir, ka esam arī ES, ne tikai NATO. Tik un tā kāds mūs gribētu kaut kādā savienībā ievilkt, tik un tā mēs kaut kur iesaistītos, jo neesam tik droši, gudri, varoši, ka spētu iztikt paši par sevi savā brīnišķīgajā, ģeogrāfiski izdevīgajā vietiņā Dzintarjūras krastā. Mēs, latvieši, brīvībai, kuru kāds jauši vai nejauši iemeta mūsu ne visai tīrajās rociņās, noteikti nebijām gatavi un ar savu, laimē apskurbušo prātiņu, bez ES vadlīnijām noteikti būtu iebraukuši daudz lielākā peļķē nekā tagad. Mums vienkārši pietrūka laika sagatavoties brīvībai, jo tas viss notika pārāk strauji. Tāpēc jau arī pie siles palika iepriekšējā saimnieka suķīši, aizsūtot bāleliņus vīzes lūkot, kurās visi kopā varētu iesoļot īstajā neatkarībā. Suķīši joprojām barojas, bet bāleliņi dodas plašajā pasaulē labākus apavus lūkot. Sev un savai ģimenei. Mums, kas esam palikuši savā ģeogrāfiskajā Dzimtenē, jādzīvo vien tālāk, kā protam.

+11
0
Atbildēt

1

    —–con brio (..)Tā vien sķiet, ka mūsu atmodas laika guru ir vai nu paši pamatīgi apjukuši ……
    ==============================================================================
    Kā ta no pēdējo 20 gadu sasniegtajiem panākumiem nenojuksi – vēl 1988.g. skandināt skandināja:
    Māra Zālīte: “Latvieši šobrīd ir uz izzušanas robežas.”
    (‘Atmodas vārdā’. Diena.lv)

    – bet 2012.gadā, pētot ‘Tautas skaitīšanas 2011’ tabulas par demogrāfijas un emigrācijas rādītājiem no plašiem komentāriem atturas. ‘Veiksmes stāstu’ pat tā īstenotāji necenšas pārlieku slavēt – :

    ‘– Mēģinu stāstīt par lietām, kam ticu. Bet neticu, teiksim, apgalvojumiem, ka no Latvijas 2009. – 2010. gadā aizbrauca simtiem tūkstoši cilvēku. Tās gan ir pasakas. Ļaudis aizbrauca, kad atvēra durvis uz Eiropas Savienību, un jau 2005. – 2007. gadā konferencēs ziņoja, ka valsti pametuši 150 tūkstoši. Krīzes gados prom devušies vēl kādi 50 – 80 tūkstoši, bet nevajag tracināt ar stāstiem, ka visu te darīja nepareizi, iedzīvotāji izvēlējās braukt projām un vēl aizbrauca simti tūkstoši. Tā nav patiesība.’

    Rimšēvičs: ES parādu krīze liek būt modriem


    http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=334287:rimvis-es-pardu-krze-liek-bt-modriem&Itemid=93

    0
    0
    Atbildēt

    0

beigas 16.07.2012. 13.36

Artūra Snipa rakstu ir interesanti palasīt, viena otra trāpīga doma, tomēr viss kopā raksts ir haotisks un neloģisks, un līdz ar to ļoti tipisks latviešu inteliģences pārstāvja pasaules redzējumam, ko Snips pats – un pamatoti – kritizē. Tikai viņa kritika ir tāda pati kā kritizējamais objekts.

Latviešu mūsdienu inteliģences lielākā problēma ir neorientēšanās mūsdienu pasaulē. Latviešu inteliģence kopš 1940.gada ir bijusi izolēta no sabiedriskās domas attīstības Eiropā, un kopš 1990.gada mēģina tai pieslēgties, atgūt nokavēto, tikai dara to ļoti kūtri un nedroši.

Rezultātā Eiropass diskursā nav neviena latviešu inteliģences pārstāvja (izņemot autora pieminēto Vīķi-Freibergu un dažus citus), kuras argumenti būtu tādi, ka tie varētu tikt ņemti vērā starp citu Eiropas inteliģences pārstāvju argumentiem. Interesanti, ka šajā diskursā gan netrūkst austrumeiropieši ar saviem interesantajiem pienesumiem, bet – tipiski latviešu inteliģences stāvoklim – tur nav neviena latvieša. Latvietim, atrodoties Eiropā, nav nekas sajēdzīgs, ko Eiropai teikt.

Un diemžēl, latviešu inteliģence nav spējusi veikt arī savu galveno uzdevumu – sajēdzīgi analizēt situāciju Latvijā, precīzi uzrādīt kļūdas, un galvenais – attīstīt sakarīgus priekšlikumus. Tai vietā ne vien plašās tautas, bet arī inteliģences galvās joprojām mājo dažādi tumsonīgi, muļķīgi pasaules priekšstati (sazvērestības teorijas, publiskās morāles vājums u.t.t.)

Autors kritizē demokrātiju. Pret to nav ko iebilst. Demokrātija lielākā vai mazākā mērā atspoguļo sabiedrības inteliģences līmeni. Mūsdienu Latvijas situācija ir diezgan precīzs sabiedrības domu un uzskatu – tātad tās intelektuālās mazspējības – atspoguļojums.

Taču nav skaidrs, ko autors piedāvā likt demokrātijas vietā – komunismu, nacionālsociālismu, autoritāru režīmu? Vai varbūt kādu paša izgudrotu jaunu, vizionāru sabiedrisku iekārtu?

Sakarīgam latviešu inteleģencem pārstāvim šobrīd galvenais uzdevums ir sajēdzīgi analizēt situāciju, un izvirzīt konstruktīvus, realizējamus priekšlikums. Latvijā šodien pastāv sakarīgu (uzsveru – sakarīgu!) ideju vakuums. To aizpildīt, būtu mūsu inteliģences uzdevums.

Lai Artūram veicas šo uzdevumu pildot!

+12
-4
Atbildēt

14

    Aleksejs Dimitrovs > beigas 16.07.2012. 16.41

    elv, tā arī nesapratu, kas Jūsu uztverē ir inteliģence: nodarbošanās, amats, tautība vai galu galā krievu lamuvārds. Padomju laikā bija skaidrs – vis kas nav strādnieki un kolhoznieki, bet tagad? No kuriem Jūs gaidiet patstāvīgu spriešanu un no kuriem, nē! P.s. piemēram, apskaties google vārdu “inteliģence”

    +3
    -5
    Atbildēt

    0

    Aleksejs Dimitrovs > beigas 17.07.2012. 20.30

    Tur jau tas āķis, ka totalitārismā bija skaidrs, kas ir inteliģence un kāda tās loma, bet demokrātiskās valstīs šādu terminu nelieto un arī šajā diskusijā neviens tam nepieskaras, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, bet diemžēl tas tā nav. Kas ar to tiek domāts: Īvans, Snips, Peters, Pauls, Zālīte… vai kāda tur intelektuālā elite? Pasakiet skaidri, kuriem Jūs veltiet šos pārmetumus par nespēju

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Signija Aizpuriete > beigas 17.07.2012. 21.17

    ——-Kamielis Tur jau tas āķis, ka totalitārismā bija skaidrs, kas ir inteliģence un kāda tās loma, bet demokrātiskās valstīs šādu terminu nelieto un arī šajā diskusijā neviens tam nepieskaras.
    ==============================================================================
    Svarīga ir tā sabiedrības ‘organisma’ plānā slāņa BŪTĪBA, nevis nosaukums.
    Var jau Z.A.Meierovicu vai I.Ziedoni nosaukt par inteliģentiem, intelektuāļiem vai pilsoņiem (kungu vai biedru) – šo cilvēku būtība nemainīsies. Tās diskusijas par terminu skaidrojumiem var būt bezgalīgas – pārlasiet A.Snipa ‘demokrātijas’ skaidrojumu, salīdzinājumu ar žogu. Tādu, manuprāt, tikai cilvēks ar labu humora izjūtu var uzrakstīt. Jēgsaturīgāk gan būtu runāt par reālākām problēmām (depopulācija, emigrācija, bezdarbs, nabadzība, korupcija, parādi), nevis censties skaidrot kādu tur terminu ‘demokrātija’.
    Kas interesanti, tad izcilā demokrātijas pārzinēja V.Matīsa vēlas, lai Latvijā būtu vairāk padomju laika inteliģenti, nevis atjaunotās valsts intelektuāļu. Vismaz tā es sapratu rakstā ‘ Es neesmu Astra vai Saharovs, bet…’ pausto. http://www.ir.lv/2011/11/16/es-neesmu-astra-vai-saharovs-bet

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Aleksejs Dimitrovs > beigas 16.07.2012. 15.16

    Tik bieži lokot vārdu “inteliģence” derētu arī paskaidrot, ko ar to saprotat: vai tā ir 19.gs beigu versija vai kas modernāks, ja tā, tad kas tā ir un ko tā pārstāv?

    +3
    -2
    Atbildēt

    0

    beigas > beigas 16.07.2012. 16.29

    Man grūti uztvert kopsakarību starp manis iepriekš teikto un Ījaba uzdoto jautājumu.

    +3
    -2
    Atbildēt

    0

    Signija Aizpuriete > beigas 16.07.2012. 16.16

    ——elv (..)Kā jau sākotnēji teicu, latviešu inteliģences veidotais diskurss ir saturiski neadekvāts, vājš, jo nespēj sakarīgi analizēt, aptvert Latvijas situāciju un dot precīzus, sajēdzīgus priekšlikumus
    ==============================================================================
    ‘Točno’, nespēj aptvert – pat ASV ‘speckursu’ demokrātijas zinībās izgājušais I.Ījabs kaut kādu dīvainu ziņkārību izrāda:

    ‘Ījabs: Sabiedrībai būtu tiesības zināt, kāpēc eksprezidentei nepieciešams tik dārgs auto’

    Aizsardzības ministrija (AM) valdībai nākamā gada budžetā plāno lūgt piešķirt aptuveni 80 tūkstošus latu, lai iegādātos jaunu auto eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vajadzībām, portālu Diena.lv informēja AM preses sekretāre Dace Ankipāne.

    http://www.diena.lv/latvija/viedokli/ijabs-sabiedribai-butu-tiesibas-zinat-kapec-eksprezidentei-nepieciesams-tik-dargs-auto-13955078

    +2
    -1
    Atbildēt

    0

    Signija Aizpuriete > beigas 16.07.2012. 13.49

    ——-
    Lai šodienas jaunajiem demokrātiem – Latvijas intelektuāļiem vismaz 1/10 padomijas inteliģentu panākto izdodas atkārtot. Ja ne mežu izciršanu, ne zemes izpārdošanu ārvalstniekiem ‘brīvajā un neatkarīgajā’ novērst neizdosies – varbūt Likteņupi nosargās?

    I.Kalviņš, profesors:
    ‘ – Mani ļoti uztrauc mežu izciršana, apsaimniekošanas izmaiņas, par kurām daudzi mežu īpašnieki ir šokā. Mežu uzraudzība šobrīd paliek arvien vājāka, rezultātā mēs paliksim pie viena liela izcirtuma. Lauksaimnieciskajā ražošanā Latvijā aktīvi ienāk ārzemju firmas, un tas neveicina saudzīgu attieksmi pret dabu: ārzemniekiem tā ir sveša zeme, no kurienes var kaut ko paņemt. Derīgo izrakteņu ieguve, piemēram, smilts – pēc tam, kad izrakta milzu bedre, jāorganizē rekreācija, proti, jāatjauno zemsedze. Bet šī prasība attiecas tikai uz vienlaidus platību, šķiet, 100 hektāriem. Taču kas liedz īpašniekam sadalīt šo gabalu vairākos gabalos un pēc tam nedarīt neko, atstājot pēc sevis Mēness ainavu? Un ja nodoklis par izrakto granti vai smilti ir daži santīmi par kubikmetru, mūsu zemītē paliek baisa paskata caurumi, bet karjeru īpašnieki kļūst stāvus bagāti. Tas pats attiecas uz kūdru un dolomītu. Saeimas pieņemtie likumi diemžēl veicina izlaupīšanu. Tā ka pēc gadiem divdesmit dzīvosim izcirtumā, ko ieskauj bedres. Jā, vēl augs latvāņi, un tad es nezinu, kā pareizi saukt mūsu valsti – Latvānija vai Latvija.’

    http://nra.lv/latvija/60128-ivars-kalvins-naudas-pietiek-tikai-svilpei.htm

    +2
    -1
    Atbildēt

    0

    Signija Aizpuriete > beigas 16.07.2012. 23.34

    ——-elv (..)
    Un tieši tas lielā mērā ir Latvijas gadījums. Šeit inteliģence ļoti vāji pilda savu uzdevumu, būt par sabiedrības idejiski virzošo slāni. Tur tieši ir tā problēma, uz ko norāda – bet pats ar savu rakstu arī pierāda – raksta autors.
    ==============================================================================

    Kas ta t.s. atmodas 1988.- 1991.gg. priegšgalā gāja – ja ne padomju laikos izaugusī inteliģence ( Peters, Ziedonis, J.Dimiters, Īvāns u.c. snipi)?
    Starp citu, nākamgad slavenajam 1988.g. jūnija Radošo savienību plēnuma apaļa jubileja – droši vien būs kādas konferences, simpozija, lielas svinības.
    Varbūt beigsim te pierādīt viens otram, ka ‘balts ir balts’ vai ‘melns ir melns’ – labāk pacensties APJĒGT to grūti sūri veidotā inteliģences slāņa dramatiskos iziršanas iemeslus pēc 1991.g. augusta, kad sākās rietumu demokrātijas un kapitālisma ieviešana ? Pat jaunajā Nacionālās attīstības plānā nacionālajai kultūrai nav īpaši liela vērība pievērsta….
    ==============================================================================
    Pārdomām:«Интеллигенция – самая трудно выращиваемая ткань общества. Ее легче всего разрушить. Ее невероятно трудно восстанавливать. Она нуждается в постоянной защите. Чтобы ее уничтожить, на нее даже не надо нападать. Достаточно ее не охранять. И общество само ее уничтожит».

    http://www.rusamny.com/357/t03(357).htm

    +1
    0
    Atbildēt

    0

    beigas > beigas 17.07.2012. 01.41

    Es Jums pilnīgi piekrītu, ka 1988-1991.gadā latviešu inteliģence bija sabiedrību virzošais slānis. Arī cienījamais Artūrs Snips tur bija pielicis savu roku. Tā bija inteliģences zvaigžņu stunda. Tāpat kā agrāk arī citos vēstures posmos, sākot ar jaunlatviešiem.

    Bet es runāju par to, ka tieši mūsdienās, pēc Latvijas valsts atjaunošanas, kad latviešu tauta atrodas pilnīgi jaunā situācijā, inteliģence ir maz ko darījusi, lai tā varētu šajā jaunajā situācijā orientēties, un adekvāti izmantot tās iespējas, it sevišķi, kā labāk sakārtot Latvijas valsti, lai tā vairāk kalpotu kā instruments latviešu nācijas interešu īstenošanai. Ne tādēļ, ka ka negribēja, bet tādēļ, ka pati nespēja un vēl nespēj apjēgt to pasauli, kurā mēs reāli atrodamies. Tur ir tā problēma. Patlaban šeit nav īstā vieta, meklēt tai risinājumus, bet tas būtu jādara.

    +3
    0
    Atbildēt

    0

    ilmisimo > beigas 16.07.2012. 19.38

    Kamielis elv, tā arī nesapratu,…
    __________________
    varbūt sāciet ar Česlava Miloša definīcijām, dārgais Kamieli. Tā varētu būt oāze.

    +4
    -1
    Atbildēt

    0

    beigas > beigas 16.07.2012. 16.00

    Ar inteliģenci es saprotu cilvēkus, kuri spēj formulēt domas, kas pretendē analizēt sabiedrības parādības un/vai izvirza apspriešanai priekšlikumus, kā sabiedrību varētu uzlabot.

    Tie, kuri uzskata sevi / vai ir inteliģencei piederoši, formāli argumentē dziļāk un precīzāk, kā ikdienas sarunās. Šis paaugstinātais argumentācijas līmenis veido kopēju diskursa platformu, kuras formālā pazīme ir tieši šis padziļinātais argumentatīvais līmenis.

    Šī definīcija tomēr vēl neko neizsaka par inteliģences slāņa veidotā diskursa materiālo saturu un kvalitāti. Tas tiek izkristalizēts pašā diskursā. Kā jau sākotnēji teicu, latviešu inteliģences veidotais diskurss ir saturiski neadekvāts, vājš, jo nespēj sakarīgi analizēt, aptvert Latvijas situāciju un dot precīzus, sajēdzīgus priekšlikumus.

    Protams, ir izņēmumi, bet tomēr būtu labi, ja inteliģence varbūt drusku vairāk pievērstu uzmanību to izteikumu kvalitātei, ko tā “iemet” šajā diskursā.

    +7
    -3
    Atbildēt

    0

    beigas > beigas 16.07.2012. 16.28

    Es lietoju inteliģences tīri formālo definīciju, tajā ietverot cilvēkus, kuri spēj dziļāk argumentēt. Vai šie argumenti ir labi vai slikti, vai tie iztur vai neiztur kritiku, ir cits jautājums. Tādēļ tiešām var būt gan kvalitatīva, sabiedrību un valsti tālākvirzoša inteliģence (un sabiedrību un valsti patiešām tālāk virza galvenokārt, lai arī ne tikai, kvalitatīvas inteliģences izvirzītas un kvalitatīvā diskursā izkristalizētas idejas), un vāja, nekvalitatīva inteliģence, kura patiešām argumentē formāli augstākā līmenī ka ikdienas sarunās pie alus glāzes, taču saturiski nespēj aptvert pasauli, tajā orientēties.

    Latviešu inteliģence patiešām šajā sabiedriskajā jomā ir vāja. Kultūras diskurss latviešu inteliģencē ir augstākā līmenī, bet sabiedriskais – vājš. Tas ir konstatējums. Jautājums – ko darīt? Par to vajadzētu padiskutēt.

    +6
    -1
    Atbildēt

    0

    beigas > beigas 16.07.2012. 20.46

    “Inteliģence” ir cilvēku grupa, sociāls slānis, kuri pārvalda augstāku argumentācijas pakāpi kā ikdienā, šie cilvēki veido kopēju diskursīvu platformu, tas viņus vieno. Tas arī viss. Pie inteliģences var piederēt rakstnieks, šoferis, zemnieks, ārsts, politiķis, skolotājs u.c., ja vien viņi argumentē attiecīgā līmenī. Šis slānis ir tas, kas lielā mērā formulē sabiedrības idejas, kurām tad sabiedrība – vai atseviškās tās daļas – seko.

    Bet uzsveru: Formālā piederība inteliģences slānim vēl nenozīmē, ka tas, ko attiecīgais cilvēks saka, ir pareizs, labs, akceptējams.

    Un tieši tas lielā mērā ir Latvijas gadījums. Šeit inteliģence ļoti vāji pilda savu uzdevumu, būt par sabiedrības idejiski virzošo slāni. Tur tieši ir tā problēma, uz ko norāda – bet pats ar savu rakstu arī pierāda – raksta autors.

    +6
    -1
    Atbildēt

    0

    Aleksejs Dimitrovs > beigas 16.07.2012. 16.19

    Hmm, elv, mazliet tomēr nesapratu. No vienas puses inteliģenci definējat kā sabiedrības daļu, kas spēj pastāvīgi domāt (it kā to varētu izdalīt no vispārējās masas), bet par latviešu inteliģenci sakiet, ka tā nespēj pastāvīgi domāt, bet tad jau no sākotnējā formulējuma izriet, ka tā nemaz nav inteliģence.

    +6
    -1
    Atbildēt

    0

Aivars Lasmanis 16.07.2012. 14.18

uz elv. Nav ko iebilst. Rakstu iesācis, sapratu, ka neuzmeklēšu brīnumnūjiņu, lai cik gar pasauli kašņātos. Lūkoju atrast sākumu, kālab ir valsts, kad nav jāpulcina pūļi un jākaro. Kas pastāv sākotnē. Nacionālais dzīves veids un kultūra visās izpausmēs un tradīcijās. Kas laiku gumzīts un pluinīts nācis klāt? Civilizācija ar naudu, kas vairs nav preču maiņas aizvietotājs, bet prece, globalizācija, kas neiespējama bez kauč kādas lietderīgas demokrātijas (Ķīna). Čečenijā nācās būt teipu vecāko sapulcē (pēc adata jeb tautas likuma), Putins uztaisīja sabiedrisko padomi (kas ir inteliģences angažēšanas solis), ja mēs izveidotu vecāko sapulci, kādas pilnvaras mēs tai iedotu un vai tai drīz neapniktu kaisīt pērles (tālāk skat pēc bībeles un cūkgaļas akciju cenām “Maxima” lielveikalos. Bet tomēr jāveļ, ja nevar celt, un dod dies`prātiņa uz Eiropas intelektuāļu saietiem nesūtīt prezidentu bērziņu.

+9
-2
Atbildēt

1

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu