Vai politikā vajadzīga loģika? • IR.lv

Vai politikā vajadzīga loģika?

41
Publicitātes foto
Gatis Ozoliņš

Tagad nepieciešams iedibināt cilvēcisku attiecību kultūru politikā

Saistībā ar ārkārtas 11.Saeimas vēlēšanām ir izvirzījusies prasība pēc citas politikas, pēc citas politiskās kultūras. Kas tad veido politisko kultūru? Tās pašas pazīmes, kas jebkuru citu kultūru – humānisms, cilvēciskas vērtības, šo vērtību veidošanās un aprites process, ko saucam par attīstību, t.i., pāreju no zemākām kultūras formām uz augstākām. Demokrātisku politiku raksturo varas dalīšanas princips. Neatbildēts paliek jautājums, kas ir tas spēks, kas virza attīstību – dalītās varas savstarpējās attiecības.

Prasība pēc kvalitatīvākas politikas bija jau pirms 10.Saeimas vēlēšanām. Kāpēc tā nerealizējās? Valdošajā koalīcijā bija partijas, kas slēpti īstenoja savus mērķus un bremzēja valdības darbu. Izšķirīgos balsojumos Saeimā tās bloķējās ar opozīciju. Noskaidrojās, ka šādu politiku realizē oligarhi – neliela partijās vadošu cilvēku grupa. Taču par maz ir nosaukt šo cilvēku vārdus. Svarīgāk ir izprast un pārvarēt tādu politikas veidu, kas īsteno slēptus mērķus ar slēptām, koruptīvām metodēm. 

Vēl šodien analizējam vairāk tikai šo cilvēku īpašības, nevis viņu iedibinātos politikas principus. Tie neapšaubāmi vēl ir dzīvi un darbojas. Kas būtu principiāli jāmaina politiskās kultūras veidošanā? Jārealizē tiesiska valsts pārvalde, bet vispirms nepieciešama atklāta, godīga politisko uzskatu un ideju cīņa, politisko kompromisu māksla. Nepieciešams likvidēt opozīcijas ignorēšanu un ieviest konstruktīvu, nevis slēptu konkurenci ideju jomā, iemācīties loģiski oponēt un racionāli diskutēt. Citiem vārdiem – iedibināt cilvēcisku attiecību kultūru politikā.

Tā vispirms ir cieņa pret oponentu, pret politisku opozīciju. Saeimas darbā pēdējos 20 gados bija vērojama nerakstīta tradīcija – ignorēt opozīciju, lai arī kādi būtu tās priekšlikumi. Tā iedibinājās politiskais radikālisms gan uz ideoloģisko atšķirību, gan nacionālās piederības pamata. Konstruktīvas opozīcijas eksistence nebija iespējama. Prasme oponēt nozīmē nevis izsmiet vai noniecināt oponentu, kā tas pie mums iegājies, bet saskatīt viņa teiktajā arī racionālo graudu un racionāli to apstrīdēt, atklāt tajā vājos punktus tā, lai trešajai pusei – klausītājam un sabiedrībai – būtu iespēja saprast un līdzdomāt. Ne velti pozīcija un opozīcija ir politiskā dialoga divas puses, bet dialoga pamatā ir dialektiskā loģika, pretmetu vienotība, tādu pretmetu redzētspēja, kas slēpj sevī vienotības pazīmes un tātad – attīstības iespējas.

Dzīve ir pretmetu pilna, un prasme tos saistīt, saskatīt atšķirīgo, kā arī vienoto un veselo ir svarīga domāšanas īpašība. Politikā un valsts pārvaldē jo bieži šāds pretmets veidojas starp īstermiņa un ilgtermiņa mērķiem, starp stratēģiju un taktiku. Un attīstības stratēģija nu ir tā lieta, kuras šajos 20 gados Latvijas valstij ir visvairāk pietrūcis.

Kvantitāte un kvalitāte

Cilvēks, kurš Latvijā nemitīgi ir prasījis pēc tālāka mērķa valsts attīstībā, valdību darbā un naudas izlietojumā ir Valsts kontroliere Ingūna Sudraba. Šogad 21.septembra Latvijas Radio raidījumā „Krustpunktā” viņa uzsvēra, ka valdības programmās viņa grib redzēt skatījumu ilgtermiņā. Tajā pat laikā nepieciešams redzēt arī, kā pie šā mērķa nonāks, redzēt „…kvantitatīvus un izmērāmus rezultātus”.

Neizdevās viņai pajautāt, kā, viņasprāt, šīs divas lietas politikā „iet kopā” – ilgtermiņa mērķi un izmērāmie rezultāti. Ilgtermiņa mērķu būtība ir panākt principiālas, kvalitatīvas izmaiņas valstī, kas nav kvantitatīvi izmērāmas. Bet skaidrs ir tas, ka šajā kvantitātes un kvalitātes pretmetā slēpjas nozīmīgs attīstības impulss.

Pretmetu saistījums 

Dažkārt politiķi pretmetus un to vienotību neprot saskatīt vai arī saista tos neadekvāti, neloģiski. Tā, piemēram, kāds pazīstams politiķis internetā raksta: „No vienas puses, iedzīvotāji valsts vadībā grib redzēt gudrus, izglītotus, atbildīgus, profesionālus un pieredzējušus cilvēkus. No otras puses – jaunus „spēlētājus” jeb, gluži vienkārši, citas sejas nekā līdz šim”. Un tūlīt turpina: „Nevar būt jauni cilvēki, kuri vienlaikus būtu profesionāli un pieredzējuši, un otrādi. Netiešā veidā te slēpjas ilgas pēc „mesijas”.” Šādi secinot, politiķis aizmirst, ka tikko teicis – no vienas puses, profesionālus, no otras – jaunus. Tas arī ir dialektiskais pretmets, kas būtu risināms, nododot politisko pieredzi Saeimas un valdības darbā. Bet politiķis to nesaredz un saskata te ilgas pēc mesijas. Vai konstruktīva pieredzes nodošana nebūtu labs veids, kā uzlabot politisko kultūru?

Vispārējais un konkrētais

Ir dzirdēta atziņa, ka kļūdas domāšanā rodas, vispārējo pieņemot par konkrēto vai arī konkrēto par vispārējo. Domāšanā „vispārējais” un „konkrētais” saistās noteiktās attiecībās, līdzīgi kā teorija un prakse.

Piemērs. Partiju pārstāvjiem apspriežot zemās dzimstības problēmu Latvijā (Diena, 9.sept.), uz avīzes jautājumu: „Kādi būtu trīs prioritārie pasākumi, lai veicinātu dzimstību?” SC pārstāvis Sergejs Dolgopolovs atbild: „Galvenais tomēr ir filozofija. Proti, sabiedrības un valsts attieksme pret šo problēmu.” Un viņš min piemērus par attieksmi pret bērniem Ķīnā un Japānā. Pēc apspriedes demogrāfs Ilmārs Mežs kā eksperts vērtē politiķu izteikumus un konstatē, ka politiķu mērķi esot „attālināti” un ka SC „..absolūti nesvarīga ir demogrāfija, jārunā [esot] tikai par kaut kādu filozofiju..”. Bet vai tad Dolgopolovs teica, ka demogrāfija ir nesvarīga? Nebūt ne. Viņš to nepieminēja, jo uzsvēra tikai vispārējo „filozofisko” aspektu.

Oligarhu jautājumā problēma tiek reducēta tikai uz konkrētajiem cilvēkiem kā sliktas politikas galveno cēloni, bet netiek meklēts vispārējais, tās idejas, tās vērtības, kuras oligarhi īstenoja

Protams, „filozofijas” maiņa vien bez demogrāfijas likumību ievērošanas šo problēmu neatrisinātu. Tātad – lai risinājums būtu iespējams, katrā jautājumā ir jāņem vērā, gan jānodala, gan jāsaista vispārējais, (konceptuālais) un konkrēti specifiskais aspekts. Ja šī nodalījuma un atbilstoša saistījuma nav, arī atbilstoša risinājuma, visticamāk, nebūs. Vai politikā jo bieži neredzam šādu vienpusību, loģiska, analītiski sintētiska skatījuma trūkumu?

Katrā īpašajā dzīves sfērā vai problēmā šo domāšanas kategoriju saturs ir cits, tās darbojas specifiski un tikai šīs specifikās izpratnes vispārējo likumību kontekstā arī ved pie risinājuma. Piemēram, jau minētajā oligarhu jautājumā problēma tiek reducēta tikai uz konkrētajiem cilvēkiem kā sliktas politikas galveno cēloni, bet netiek meklēts vispārējais, tās idejas, tās vērtības, kuras oligarhi īstenoja. Un tā arī šeit konkrētais tiek pieņemts par vispārējo, vispārēja likumība reducēta uz konkrētu gadījumu. Un kā tas bieži notiek, ideja tiek identificēta ar cilvēku. Nebūs cilvēka, nebūs idejas. Vai tā? 

Daļas un veselais

Veseluma jēdziens domāšanā skaidri parādās jau antīkajā filozofijā. Mūsdienās to atjaunojis Dienvidāfrikas valstsvīrs Jans Smuts 1926.gadā, uzsverot, ka veselums nav daļu summa. Veselumu veido noteikts mijattiecību tips starp daļām. Vai, piemēram, indivīdi sabiedrībā veido sociālu grupu kā veselumu, vai tie ir tikai neorganizēts pūlis – to nosaka attiecības starp viņiem, viņus vienojošie mērķi, idejas, sadarbība.

Jau zināmajā 13.janvāra grautiņā Rīgā, kas sākās kā tautas sapulce Doma laukumā, pūlis kliedza – „atlaist Saeimu”, bet sapulces organizētājos neatradās politiskā līdera, kas spētu vienot cilvēkus uz noteiktu politisku aktivitāti, saliedētu tos tālākai rīcībai. Sapulcējušies cilvēki tā arī palika tikai pūlis, kura enerģiju pārtvēra un virzīja gadījuma cilvēki.

Veseluma ietvaros daļu mijattiecību rezultātā veidojas attīstības iespēja – rīcības un vadības vienojošais pretmets, darbības tiešais un atgriezeniskais aspekts, kas veselumu pārvērš sistēmā. Domāšanā kā veselumā atgriezenisko funkciju pilda refleksija, bet personībā – paškontrole un pašvērtējums. Vai Latvijas politikā šāda atgriezeniskā saite pastāv, turklāt ne tikai kritiski vērtējoša, bet arī produktīva, kas virzītu attīstību kā sistēmu? Vai šāda saite ir efektīva partiju iekšienē, valsts līmenī, medijos?

Valstī katastrofāli trūkst šī sabiedriskā veseluma – mērķtiecīgas, vērtībās balstītas rīcības un paškritiskas analīzes, atgriezeniskās saites

Trūkstot pašapziņai, rodas iekšēja degradācija, pašiznīcināšanas tendence. Valstī katastrofāli trūkst šī sabiedriskā veseluma – mērķtiecīgas, vērtībās balstītas rīcības un paškritiskas analīzes, atgriezeniskās saites. Šādam trūkumam ir labi izprotams pamats. Tā ir gadiem ilgi realizētā prakse Saeimā pilnībā ignorēt opozīciju ne tikai konkrēto partiju veidā, bet līdz ar to arī oponēšanu kā diskusiju formu. Sabiedrības sašķeltība ir šādas prakses rezultāts. Politikas mērķis tad ir tikai varas realizācija „no augšas”. Savukārt izpildvaras fāzē produktīvs dialogs vairs nav iespējams. Partijas tad atbild tikai katra par savu ministriju, savu nozari un īsteno savus specifiskos mērķus, virzot „savus” cilvēkus pārvaldes aparātā. Nav produktīvu mijattiecību, nav valstiski vienotu mērķu. Varam droši teikt – kamēr Latvijā pastāvēs partijas tikai kā varas mehānismi ar pašpietiekamām, diskutēt nespējīgām vadībām, nav cerību, ka tiks izvirzīti valstiski mērķi, ka notiks attīstība.

Dialektiskais noliegums

Vara arī ir tas dialektiskais pretmets, tas apstāklis, kas noliedz un izslēdz jebkādas loģikas likumības. Loģikas likumi pastāv tikai apziņas brīvības un atbildības apstākļos, bet atkāpjas varas priekšā. Tajā pat laikā vara ir nepieciešama politikas forma, politikas realizācijas instruments. Kā atrisināt šo dilemmu?

Vara ir vienvirziena jeb relatīvi represīvs politikas mehānisms. Tā funkcionē no augšas uz leju, bet ne cikliski, ne attīstības virzienā. Varai šādi funkcionējot, stājas spēkā pretdarbības likums dažādu sabiedrības negāciju un pašaizsardzības mehānismu veidā. Rodas nodokļu nemaksātāji, bankrotē uzņēmumi, emigrē darbaspēks, krītas dzimstība. Stājas spēkā negatīvais atgriezeniskais efekts. Progresē arī intelektuālā mazspēja. Materiāli nabadzīgajās un izjukušajās ģimenēs pazeminās bērnu spēja iegūt izglītību. (Materiāli pārtikušās ģimenes savus bērnus izglīto ārzemēs). Izglītības ministrs apgalvo, ka izglītība Latvijā esot laba. Tam var piekrist tādā nozīmē, ka tā pilnībā atražo jau pastāvošo politisko un ekonomisko sistēmu.

Sabiedrība var iesaistīties šādā varas politikā vienīgi protestu demonstrāciju un mītiņu, t.i., varai konfliktējošā formā. Savukārt medijos kā sabiedriskās domas paudējos daudzviet valda tāda viedokļu un virspusēju spriedumu ņirboņa, kas neļauj politiskās domāšanas principiem sabiedrības apziņā nostabilizēties un kritiski reflektēties.

Dialektiskā loģika, kura pretrunas politikā risina, diskutējot un domājot par valsti kā veselumu, ir Latvijas stratēģiskās attīstības potenciālais pamats

Attīstību glābjošais pretmets šeit ir tas, ka vara nespēj vadīt ražošanu. Nekādas materiālās vērtības nevar tikt saražotas bez loģiskas domāšanas, bez brīvas un radošas, atbildīgas atmosfēras. Un tā progresīvā atgriezeniskā saite varai slēpjas ražošanā, kas agri vai vēlu politikā liek atgriezties domāšanai, attīstošajai, dialektiskajai loģikai. Tikai tas notiek pārāk lēni. Bija jāpaiet 20 gadiem, līdz tas kļuva acīm redzami. Tomēr tieši tāds ir attīstības un vērtību veidošanās teorētiskais modelis. Bet tiekšanās pēc varas kā galvenais politiskais mērķis ir brīvas un radošas domas totāls ienaidnieks.

Ideju konkurence un attīstība

Partijas “Visu Latvijai!” (VL) politiķi, kad tika ievēlēti 10.Saeimā, sevi pieteica kā oponentus pastāvošajai politikai. Viņi teica: „Mēs būsim neērti.” Arī Zatlera Reformu partija (ZRP) pirms šīm vēlēšanām uzstājās kā oponents Vienotības politikai. Bet šobrīd gan VL, gan ZRP labprāt iesaistās varas struktūrās, t.i., pozīcijā, blakus “Vienotībai”. Vai šādi iecerētā un vēlētāju atbalstītā opozīcija un reformas realizēsies tieši, izpildvaras mehānismā? Un kā tad paliek ar politisko kultūru? Līdz ar to politikas būtība Latvijā patlaban paliek tikai kā cīņa par varu un amatu vietām valdībā. 

Šādi politiskā kultūra kā ideju un vērtību konkurence un aprite neveidojas. Vai tiešām mūsu līdz šim realizētās politiskās nostādnes ir tik ģeniālas un universālas, ka būtu saglabājamas bez izmaiņām arī nākotnē? To šķietamā universalitāte un nemaināmība acīmredzot slēpjas partiju ideoloģijā, kuru tās nav spējīgas vai nevēlas izdiskutēt un radoši izstrādāt. Tās paliks slēptas un tiks īstenotas slēpti, tāpat kā oligarhu politikā.

„Rietumu orientācija”, „Austrumu orientācija” ir frāzes, kas drīzāk ir ierastas politiskas klišejas. Jo kāpēc tad Ķīna ar savu austrumu orientāciju prot radoši ieviest kapitālismu ekonomikā? No šī primitīvā, bet ērtā valsts varas mehānisma kā politikas instrumenta partijas pašas negrib vai nespēj šķirties. Tās gaida prezidenta „zelta” akciju. 

 Apkopojot nelielo analīzi, varam formulēt politisku hipotēzi: dialektiskā loģika, kura pretrunas politikā (arī ideoloģiskās) risina, diskutējot un domājot par valsti kā veselumu, ir Latvijas stratēģiskās attīstības potenciālais pamats, savukārt nozariski segmentēta domāšana, kas slēpj savus mērķus un ideoloģiju, bet problēmas risina ar varas ambīcijām, ideoloģisku pretstāvi un koruptīvām saitēm, ir stagnācijas garants.

 

Komentāri (41)

mary75 28.09.2011. 18.32

Latvijas politiķi ir mūsu sabiedrības produkts, tāpēc tie ir, kādi ir.
Sabiedrība mums ir tipiska posttotalitāra, politiski infantīla, vismaz, daļa, maz spējīga solidarizēties kādu mērķu sasniegšanai, tikpat maz spējīga izprast kompromisu nozīmi un ne tikai savu, bet, arī citu taisnību, daļa ar visai neskaidriem ētikas un morāles kritērijiem.
Tādi pat arī politiķi, tikai, vēl daudz sliktāki, jo okupācijas un atjaunotās Latvijas laikā izveidojusies vesela cilvēku suga bez kādām morālām bremzēm, kuriem vienīgā vērtība un mērķis – pašu labklājība, un, kuriem pilnīgi vienalga, vai sastāvēt PSKP, vai ZZS, vai kur citur, galvenais – būt klāt silei.
No tā arī izriet viss pārējais – kopīgas valsts attīstības stratēģijas neesamība, valsts sadalīšanu partijām piederošajās “feodalās valstiņās”, nerakstīts likums – es neredzu, ko tu dari savā zemē, tev nav nekāda daļa par to, ko es daru savā “teritorijā”, pilnīgākā bezatbildība un nesodamība, un vienīgais mērķis – pēc iespējas vairāk gūt personisko labumu caur atrašanos att. partijas paspārnē.
Tāpēc kādas runas par opozīcijas priekšlikumu ņemšanu vērā un kādām diskusijām ir samērā naivas, jo, pirmajā vietā vienmēr ir savas partijas, un, caur to, savas interses, valsts interses labi, ja otrajā vietā.
Tā ka viss atkarīgs no poilitiķu kvalitātes un no sistēmas ar to pašu politiķu un amatpersonuabsolūtu bezatbildību, ko tie paši politiķi ieviesuši, jo tā tiem ir izdevīga.
Un “atgriezeniskā saite” starp varu un sabiedrību pastāv gan – 20 neatkarības gados politiķi spēcīgi degradējuši arī sabiedrību, ar savu piemēru parādot, ka ne jau godīgums , profesionalitāte, kalpošana sabiedrības interesēm ir tās īpašības, kuras garantē panākumus šinī valstī, bet gan nokļūšana pareizajā partijā, un sakari ar pareizajiem cilvēkiem, tas garantē ne tikai “labu dzīvi”, bet, arī pilnīgu induļģenci par jebkuriem pārkāpumiem.
Kaut kas mainīsies, tikai mainoties sabiedrībai, līdz ar to arī politiķu kvalitātei.
Šķiet, pamazām, tomēr,kaut lēnām, bet, iet uz labo pusi,ir, tomēr, parādījušies atsevišķi cilvēki politikā, kam, izskatās, valsts intereses kaut ko nozīmē.
Kas biedē – sabiedrības apātijas pieaugums, nevēlēšanās piedalīties politiskajos procesos, spriežot pēc pēdējās vēlēšanās piedalījušos skaita.
Kaut arī, kāds tur esot pateicis – ja tu nenodarbosies ar politiku, politika tevi tāpat atradīs, un sāks pati nodarboties ar tevi.
Politiķu uzvedība pēc vēlēšanām gan arī nerada optimismu un tikai vairo apātiju vai radikālismu.

+4
-2
Atbildēt

0

dzintarz 29.09.2011. 11.04

Apkopojot nelielo analīzi, varam formulēt politisku hipotēzi:
============
Būdams pietiekoši vecs (dzīves laika trūkumā esoša persona ar vērtīgo laiku izglītību) cenšos papriekš lasīt “ievadus un apkopojumus”. Izlasīju arī textu un tas atsauca atmiņā labu formulējumu iz studiju laika – transformēšu to šodienas speciālistu vērtējumu kategorijās:

“ja četrpola ieejā padod sūdu” un “apstrādā ar “sūdīgu pārvades funkciju” tad četrpola izejā iegūst “neprognozējamu sūdu”.

+1
0
Atbildēt

1

    janazakovica > dzintarz 29.09.2011. 22.06

    ko tie tukspaurainie pasniedzeji ir kadam iemacijusi..atvemt info kuru kada gramataa izlasijusi..ja tu negribi un nemaki domat ari citu-otru nevari iemacit to darit..

    0
    -1
    Atbildēt

    0

liene.dz 28.09.2011. 16.46

Šis gan bija interesants raksts – ir, ko pārdomāt! Paldies!

+3
-3
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu