Vai politikā vajadzīga loģika?

Apkopojot nelielo analīzi, varam formulēt politisku hipotēzi:
============
Būdams pietiekoši vecs (dzīves laika trūkumā esoša persona ar vērtīgo laiku izglītību) cenšos papriekš lasīt “ievadus un apkopojumus”. Izlasīju arī textu un tas atsauca atmiņā labu formulējumu iz studiju laika – transformēšu to šodienas speciālistu vērtējumu kategorijās:

“ja četrpola ieejā padod sūdu” un “apstrādā ar “sūdīgu pārvades funkciju” tad četrpola izejā iegūst “neprognozējamu sūdu”.

Paldies autoram. Raksts īstajā laikā un vietā. Nevis atomu čupa veido šūnu, bet kustība – savstarpējā mijiedarbība. Tas ir tas, ko Vienotība nav iemācījusies. Vienotībai joprojām raksturīga arogance pret visiem, kas nav ar viņiem (pretrunas V iekšienē tam arī ir laba ilustrācija). Nevietā ir V pārmetumi ZRP, ka viņi gāja uz sarunām ar visām Saeimā ievēlētajām partijām. Tas ir NORMĀLI. Tas ir solis jaunas politiskās kultūras virzienā.

tiesi tam interneta portali ari kalpo..lai varetu izteikt savu apatiju un radikalismu.lai dzivo APATIJA un RADIKALISMS.

Latvijas politiķi ir mūsu sabiedrības produkts, tāpēc tie ir, kādi ir.
Sabiedrība mums ir tipiska posttotalitāra, politiski infantīla, vismaz, daļa, maz spējīga solidarizēties kādu mērķu sasniegšanai, tikpat maz spējīga izprast kompromisu nozīmi un ne tikai savu, bet, arī citu taisnību, daļa ar visai neskaidriem ētikas un morāles kritērijiem.
Tādi pat arī politiķi, tikai, vēl daudz sliktāki, jo okupācijas un atjaunotās Latvijas laikā izveidojusies vesela cilvēku suga bez kādām morālām bremzēm, kuriem vienīgā vērtība un mērķis – pašu labklājība, un, kuriem pilnīgi vienalga, vai sastāvēt PSKP, vai ZZS, vai kur citur, galvenais – būt klāt silei.
No tā arī izriet viss pārējais – kopīgas valsts attīstības stratēģijas neesamība, valsts sadalīšanu partijām piederošajās “feodalās valstiņās”, nerakstīts likums – es neredzu, ko tu dari savā zemē, tev nav nekāda daļa par to, ko es daru savā “teritorijā”, pilnīgākā bezatbildība un nesodamība, un vienīgais mērķis – pēc iespējas vairāk gūt personisko labumu caur atrašanos att. partijas paspārnē.
Tāpēc kādas runas par opozīcijas priekšlikumu ņemšanu vērā un kādām diskusijām ir samērā naivas, jo, pirmajā vietā vienmēr ir savas partijas, un, caur to, savas interses, valsts interses labi, ja otrajā vietā.
Tā ka viss atkarīgs no poilitiķu kvalitātes un no sistēmas ar to pašu politiķu un amatpersonuabsolūtu bezatbildību, ko tie paši politiķi ieviesuši, jo tā tiem ir izdevīga.
Un “atgriezeniskā saite” starp varu un sabiedrību pastāv gan – 20 neatkarības gados politiķi spēcīgi degradējuši arī sabiedrību, ar savu piemēru parādot, ka ne jau godīgums , profesionalitāte, kalpošana sabiedrības interesēm ir tās īpašības, kuras garantē panākumus šinī valstī, bet gan nokļūšana pareizajā partijā, un sakari ar pareizajiem cilvēkiem, tas garantē ne tikai “labu dzīvi”, bet, arī pilnīgu induļģenci par jebkuriem pārkāpumiem.
Kaut kas mainīsies, tikai mainoties sabiedrībai, līdz ar to arī politiķu kvalitātei.
Šķiet, pamazām, tomēr,kaut lēnām, bet, iet uz labo pusi,ir, tomēr, parādījušies atsevišķi cilvēki politikā, kam, izskatās, valsts intereses kaut ko nozīmē.
Kas biedē – sabiedrības apātijas pieaugums, nevēlēšanās piedalīties politiskajos procesos, spriežot pēc pēdējās vēlēšanās piedalījušos skaita.
Kaut arī, kāds tur esot pateicis – ja tu nenodarbosies ar politiku, politika tevi tāpat atradīs, un sāks pati nodarboties ar tevi.
Politiķu uzvedība pēc vēlēšanām gan arī nerada optimismu un tikai vairo apātiju vai radikālismu.

«Cilvēks, kurš Latvijā nemitīgi ir prasījis pēc tālāka mērķa valsts attīstībā, valdību darbā un naudas izlietojumā ir Valsts kontroliere Ingūna Sudraba. Šogad 21.septembra Latvijas Radio raidījumā „Krustpunktā” viņa uzsvēra, ka valdības programmās viņa grib redzēt skatījumu ilgtermiņā. Tajā pat laikā nepieciešams redzēt arī, kā pie šā mērķa nonāks, redzēt „…kvantitatīvus un izmērāmus rezultātus”.

Neizdevās viņai pajautāt, kā, viņasprāt, šīs divas lietas politikā „iet kopā” – ilgtermiņa mērķi un izmērāmie rezultāti. Ilgtermiņa mērķu būtība ir panākt principiālas, kvalitatīvas izmaiņas valstī, kas nav kvantitatīvi izmērāmas. Bet skaidrs ir tas, ka šajā kvantitātes un kvalitātes pretmetā slēpjas nozīmīgs attīstības impulss.»

— Piezvani un pajautā.

Viņa tev atbildēs, ka runa ir par lietišķu pieeju lietām. Kaut kāda pretruna starp ilgtermiņu un izmēramajiem rezultātiem varēja rasties tikai tāda žurnālista galvā, kura žurnāls kritisks pret Sudrabu politisko iemeslu pēc, nav pietiekami kritiska pret SC, pārāk draudzējas ar Latvijas krievu presi, labās koleģiālās attiecībās ar Krievijas kolēģi Stepašinu, apmeklē “Jauno vilni” un tā tālāk.

ilgtermiņš un izmēramais rezultāts būtībā ir viens un tas pats, jo normālā valstī plānošana paredz arī noteiktus rezultātus, kuri mums ir primāri un ir pirms plānošanas. Tātad mēs celsim Nac. bibliotēku nevis tādēļ, lai būtu peļņa Demakovas vai Ēlertes čomiem, bet mēs vispār par to celšanu nedomājam, jo sākumā apskatām lietas valstī kopumā un tad izdomājam, ko mums darīt. Ja mums ir katastrofāls augstākās izglītības līmenis, tad mums jābūt kritēriem, kurus mēs vēlamies sasniegt, zinātnisko atklājumu skaitu palielināšanos, vai Eiropā atzīto diplomu skaitu. Un tad tiek piedāvāti risinājumi, katrs no kuriem paredz šādu kriteriju sasniegšanu ar tādu un tādu varbūtību, pēc šādām un tādām cenām un par tādu un šādu laika posmu. Te varētu izvērtēt arī Nacionālas bibliotēkas iespējamu celšanu, bet tikai kopējā virknē ar citiem pasākumiem, izvēlējoties vislabāko risinājumu no piedāvātājiem.

Neko tādu mūsu nevalsts zagšanas modelis neparedz. Par to arī ir viss tas stāsts. Nevalsts zagšanas modelis paredz vienīgo kritēriju, dabūt naudu un to раздербанить starp savējiem, izniekot zem visādām skaistām birkām, „Nacionālā bibliotēka”, „Gaismas pils”, „TV digitālais projekts” vai „Dienvidu tilts”. Vai arī nacionālais laikraksts Diena 1990.gadā, vai ne, pajautājiet par to Ēlertei, ja man neticat.

teoretikim pasniedzejam un gramatu tarpam nogriezis algu..un vins saks dziedat citu dziesmu..razot izlasitus vardus no citam gramatam kur ir jau citi secinajumi..teoretiki musdienas var pamatot jeb ko..butu tikai saimnieka dots uzdevums..

Šis gan bija interesants raksts – ir, ko pārdomāt! Paldies!