Lielākā daļa valsts ieguldītā paliks sliktajā “Parex”

Saruna ar bankas padomes vadītāju Juri Jākobsonu par sadalīšanu un valsts atbalstu

Nav šaubu, ka par “Parex bankas” sadalīšanu šogad vēl dzirdēsim daudz – gan tuvojošos vēlēšanu kontekstā, gan potenciālu tiesvedību gaismā, gan meklējot atbildi uz būtiskāko jautājumu: cik daudz valsts būs zaudējusi, to glābjot. Pēdējās dienās parādījušās arī ziņas par ietekmīgu personu kredītiem, piemēram, ar Andra Šķēles ģimeni saistītajiem vēja parkiem 24 miljonu vērtībā, kas liek jautāt, kurā no bankas daļām paliks tie. Lai iegūtu precīzākas ziņas par to, kā sadalīs valsts ieguldīto miljardu un vai šogad būs papildus vēl jāiegulda, Ir iztaujāja “Parex bankas” padomes priekšsēdētāju, Privatizācijas aģentūras pārstāvi Juri Jākobsonu.

Jūs droši vien esat iepazinies ar “Baltic Screen” publikāciju, kurā autori apgalvo, ka pēc bankas sadalīšanas divās daļās sliktajā bankā būs jāiegulda vēl 100 miljoni latu tās pamatkapitālam, un tā vēlāk būs jāpiesaka maksātnespējai, jo nespēs izpildīt bankām izvirzītos normatīvus. Līdz ar to nauda būs zaudēta. Vai jūs varētu precizēt – vai tiek strādāts pie divu banku veidošanas, vai pie divu banku veidošanas, no kuras viena eventuāli pārtaps fondā?
Tiek strādāts pie labo aktīvu izcelšanas no “Parex bankas”. Labos aktīvus, kuros ir klientu konti, noguldījumi, normālie kredīti, kas maksā laikā un apjomā, visi nonāk labajā bankā, lai neviens no viņiem neciestu procesos, kas notiek ar bankas slikto daļu. Lai tā normāli strādā un ir pārdodama investoram par labu, nevis tikai tajā ieguldītā kapitāla cenu. Tas ir mērķis. Runas par 100 miljonu papildus ieguldījumiem vecajā bankā, manuprāt, ir apzināta melošana.

Kādā ziņā?
Nav tāda plāna. Plāns ir tāds: šodien valsts ir ieguldījusi 692 miljonus valsts kases noguldījumu veidā, proti, depozītos. Plus subordinētais kapitāls, plus divas papildu kapitāla papildināšanas oktobrī un martā par 24,2 miljoniem pirmajā reizē un 31,5 miljoniem otrajā. Tā ir tā nauda, ko valsts ir ieguldījusi “Parex”.
Plāns paredz 103 miljonus no 692 miljoniem pārvērst no depozīta jaunās bankas kapitālā. Uz jauno banku tiek pārnesti arī subordinētie kredīti – gan PA, gan ERAB ieguldītais. Tas izveido jaunajai bankai ap 250 miljonu kapitāla bāzi un apmēram 2/3 pārņemto vecās bankas aktīvu. Tas rada ļoti normālu kredītinstitūciju, kas var darboties tirgū bez ierobežojumiem kreditēšanai vai depozītu piesaistei. Runāt par ieguldījumu sliktajā bankā ir meli. Ieguldījums, kas turklāt nav jauns, bet ir depozītu pārvēršana kapitālā, attiecas uz jauno banku. Savukārt vecajā bankā paliek apmēram 1/3 aktīvu un viss esošais kapitāls.

Jūs droši vien esat lasījis jūsu pašu konsultantu “Nomura” ziņojumu, kuri paredz sliktās bankas kapitāla nepietiekamību 2015.gadā.
Katram baņķierim ir skaidrs, ka novecojot mainās kredītportfeļa kvalitāte. Vecās bankas uzdevums ir ļoti vienkāršs: atgūt maksimāli visu, ko var atgūt.  Līdzīgi kā tādam fondam.

Tad kādēļ to taisa par banku, ja var uzreiz taisīt fondu un aiztaupīt nepieciešamību izpildīt bankām prasītos normatīvus?
Tas ir maldīgs uzskats, ka mēs kaut ko taisām. Tā jau ir banka – a/s “Parex banka”. Tā izpilda kapitāla pietiekamības prasības.

Mūs jau interesē, kas notiks tālāk – pēc gada, diviem, trim.
Pēc gada izpildīs, pēc diviem izpildīs, pat pēc trijiem izpildīs un laikam pat pēc četriem.

Bet pēc pieciem?
Ziniet, es jau vairs neticu ekonomikas prognozēm pat par trim gadiem, jo ekonomika attīstās strauji un turbulenti. Kurš paredzēja, ka “Lehman Brothers' bankrotēs? Neviens. Nesen biju Ķīnā un redzēju, kā tur norit celtniecība. Ja tur kaut kas apstāsies, būs otra finanšu krīze. It kā viss iet uz augšu, brauc, kur gribi, visur jaunbūves, ne jau tādas 4–5 stāvu kā pie mums, bet caurmērā 35 stāvi. Ja tur tirgus nobuksēs, tad ir jauna krīze. Bet kurš to var paredzēt? Es neesmu pētījis tik smalki, lai varētu teikt, ka notiek pārkaršana, bet, ja es dzirdu, ka pirms pāris gadiem labs dzīvoklis maksāja 2000 eiro kvadrātmetrā un tagad maksā 8000, tad es sāku kļūt drusku domīgs: vai tas neatgādina kaut ko tādu, kas notika pie mums?

Vai jūs mēģināt teikt, ka jūsu uzskatu atšķirības starp “Nomura” ziņojumu un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas publiskajiem izteikumiem, kas ir pieļāvusi sliktās bankas maksātnespēju, ir tikai atšķirīgi uzskati par ekonomikas attīstību?

Jau teicu, ka galvenais uzdevums ir maksimāli atgūt ieguldīto. Ja tas neizdodas, kas cieš vispirms? Akcionāri, kas sāk zaudēt savu kapitālu, jo, uzņēmumam ciešot zaudējumus, kapitāls tiek noēsts. Kurš ir lielākais akcionārs? Valsts. Otrais – ERAB. Nākošie ir minoritātes, kam ir kādi nepilni 3% palikuši. Kas ir lielākie cietēji? Absolūtā izteiksmē valsts, bet, proporcijā, protams, ja katrs zaudē 10% no ieguldījuma, tad tie ir 10% visiem. Ja kādā brīdī atlikusī a/s “Parex banka” nevarēs pildīt likumā noteikto 8% kapitāla pietiekamības kritēriju, tad bankai tiek atņemta licence un ir jāsāk pašu likvidācijas process. Tā nav maksātnespēja. Likums apraksta, kāda ir rinda: prioritārās grupas, parastie kreditori, tad pakārtotie jeb subordinētie kreditori, un beigās kapitāla turētāji. Minēt to, kas notiks 2015.-2017.gadā: es neesmu gaišreģis.
Ja pareizi saprotu, runājot par abiem bijušajiem akcionāriem, lielākās viņu bažas ir par subordinēto kapitālu?
Protams! Par ko tad citu? Katrs par sevi te šobrīd uztraucas.

Cik liels šobrīd ir viņu subordinētais kapitāls?
Kopā subordinētais kapitāls, kas ir mantots kopš pirmspārņemšanas laikiem, ir tuvu 53 miljoniem latu. Viņu skaitli precīzi neatceros, jo tur ir Kargins, Krasovickis, viņu ģimenes locekļi. Bija 35–40 miljoni latu [2009.gada pārskatā minēti 36 miljoni, par kuriem procentu maksājumos izmaksāti 4,8 miljoni latu – red].

Ko jūs varat atbildēt uz argumentu, ka, ja notiek likvidācijas scenārijs, cieš arī pensiju fondi, kas ieguldījuši subordinētajos kredītos?
Jūs domājat “Parex” pensiju fondu?

Nē, “Deutsche Bank”.
Tas ir vairākmiljardu fonds, kas ir ieguldījis pārsimt tūkstošu latu, un, pat ja pazaudē visu “Parex” ieguldīto, tas nopelnīs citās valstīs ar citām akcijām vai citiem ieguldījumiem subordinētajos kredītos. Mēs runājam par miljardiem vērtiem ieguldījumiem, un viņi visas savas olas nekad neliek vienā groziņā. Tas arī ļauj viņiem normāli izdzīvot un uzrādīt peļņu grūtos laikos. Tās haikas par pensionāriem, kas kaut ko zaudēs, ir vienkārši meli. Apzināta publikas kūdīšana, ka nez kas cietīs. Kas var ciest? Valsts kā lielākais ieguldītājs un citi kapitāla turētāji, bet valsts visvairāk. Sliktajā bankā paliek vairāk nekā 400 miljoni ieguldījumu – diemžēl vairāk par pusi no kopējiem valsts līdzekļiem.

Kāpēc tā?
Tāpēc, ka mēs negribam, lai ciestu noguldītāji, kas ieguldījuši “Parex bankā” – visi, kam ir konti, kas veic norēķinus. Viss tas tiks izcelts no vecās bankas, un neviens klients necietīs.
Viss valsts ieguldījums bankas kapitālā paliek vecajā bankā. Kapitālu nedala. Valsts kases noguldījumi sadalās trīs daļās. 103 miljoni aiziet uz jaunās bankas kapitālu. Nākošā daļa ir depozīti, kas tiek pārnesti uz jauno banku – 145 miljoni latu. Pārējie 444–445 miljoni diemžēl paliek vecajā bankā.

Kur paliek ERAB?
Turpat, kur viņi šobrīd ir – vecajā bankā, 25% plus viena akcija. Viņi to pašu grib arī jaunajā bankā, mēs patlaban par to runājam.

Otrs jautājums no šodienas preses – žurnāls Ir vēsta, ka Andra Šķēles ģimenes uzņēmumam “Rets Investīcijas” ir 24 miljonu kredīts “Parex bankā”. Kur paliek šādi kredīti?
Atsevišķu klientu kredītus es nekomentēju, tās ir bankas un klienta attiecības. Dalīšanas princips lielajiem kredītiem patlaban ir modelēts tā, ka kredīti, kas neko nemaksā vai maksājuma kavējums pārsniedz divus mēnešus, tiks atstāti vecajā bankā, bet pārējie tiks pārcelti uz jauno banku. Viens gan jāsaka, kritērijs nebūs, vai tas ir kritērijs Jānim, Peterim, Miķelim, bet sistēmai pasakot – filtrs ir tāds, un sistēma atfiltrē darījumus.

Kas notiek ar bankas dalīšanu šobrīd?
Mēs darām visu, ko varam, un aizkavēšanās varētu būt tikai trešās personas.

Eiropas Komisija?
EK ir viens. Tas prasa pamatīgu izpēti, EK mūs nepārtraukti apber ar jautājumiem par šo plānu, tur ekspertīze ir dziļa un nopietna. Ja plāns tiek apstiprināts, tas ir labs tests: EK tic, kas viņiem tiek rādīts. Nesens piemērs – “Allied Irish Bank”, kas ir liela banka, salīdzinot ar Latviju un “ Parex” , EK neapstiprināja piedāvātos modeļus.

Kas tad notiek?
Tad ir jāveic piespiedu likvidācija. Tiek doti ļoti ilgi termiņi, 10–20 gadi, bet diemžēl, diemžēl. Ja mēs neprotam parādīt, ka mums ir saprātīgs scenārijs, kas ļauj atgūt valsts ieguldījumus, EK reakcija var būt šāda.

Kas ir lielākie riski bankas sadalīšanā?
Šāda veida publikācijas kā NRA nodara ļaunumu. Domāju, ka tas ir pilnīgi apzināti – tas, kas tiek publicēts, apzināti ūdens tiek duļķots, un tas ir šo personu interesēs, kas jūt, ka tūlīt būs jādalās zaudējumos. Tāpēc notiek šī cīņa un ūdens duļķošana. Tas mums ļoti kaitē, jo mēs varam saprast, ka cilvēks, kas ikdienā neinteresējas par šīm lietām, izlasa garu rakstu, ka valsts nezin ko grūž iekšā un pensionāri zaudēs, un tad viņš izlasa nelielu rakstiņu, kurā vēsi un mierīgi pateikts, ka banka strādā saskaņā ar plānu, kas uz viņu atstāj lielāku iespaidu? Protams, pirmais, un tad viņš skrien izņemt naudu.

Vai jūs esat pēdējā laikā pieredzējuši masveida naudas izņemšanu?
Nē, tas bija laikā, kad notika pārņemšana. Vismaz divus pēdējos mēnešus ir diezgan ievērojams ieguldījumu kāpums, ar nelieliem atsitieniem, kad ir kāds izteikti negatīvs raksts.

Būtība ir vienkārša – cilvēkus uztrauc, vai nāksies vēl papildus ieguldīt “Parex”. Vai jūs esat gatavs likt roku ķīlā, ka bankai vairs nevajadzēs papildu valsts kapitālu? Jūs spēlējaties ar terminiem depozīti un ieguldījumi pamatkapitālā, lai gan tā ir valsts nauda abos gadījumos.
Kāda starpība – depozītā vai kapitālā, piedevām kapitālā tādā bankā, ko valsts negrasās nekādā veidā pazaudēt, bet gan izdevīgi pārdot? Modelējums, ko “ Nomura”  diezgan rūpīgi ir veikusi, rāda, ka nebūs tāda vajadzība. Vai būs vajadzība brīdī, kad banka tiks dalīta, parādīs aktīvu vērtējums. Aktīvus pārnesot, tie ir jāpārvērtē pēc ilgtermiņa ekonomiskās vērtības, kas nav precīza grāmatvediskā vērtība. Tur var būt nelielas svārstības.

Kas jums ir nelielas svārstības?
KPMG pagājušajā gadā veica slikto aktīvu novērtējumu un atzina, ka vērtība atšķiras par 3% no tiem, kas ir bankas grāmatvedībā. Tā nav nekāda milzīgā atšķirība.

Cik tas ir skaitļos?
Es diemžēl neatceros precīzi, bet tie bija daži desmiti miljonu. Nekas tāds, kas izraisa krahu.

Vai bijušie akcionāri ir vērsušies bankā ar savu vēlmju sarakstu?
To es nevaru apliecināt vai noliegt. Ja kāds publicē vēstules, ko raksta bankai, tā ir viņa brīva griba. Mēs to nedarīsim.

Ir ārkārtīgi dažādas ziņas par to, vai ir kāds, kas vēlas pirkt.
“Hambro” grupas piedāvājums ir publiski zināms, citi interesenti nav snieguši publiskus paziņojumus, bet interese ir. Es neteiktu, ka tie ir maigas intereses izpaudumi, kā bija situācijā uz 23.marta Ministru kabineta sēdi, kad tika pieņemts lēmums par sadalīšanu. Tobrīd bija tikai banka ar neskaidru nākotni. Gaidīt, ka kāds investors nāks un piedāvās par to kaut ko nopietni, ir neiedomājami. Kad ir saskatāms jaunās bankas veidols, nu jau divi nopietni spēlētāji ir izrādījuši interesi par šo banku. Tā ir laba ziņa.

Cik nopietna? Vai viņi ir atsūtījuši nodomu vēstules?
Atturēšos no komentāriem, vēstule vai tikšanās. Kamēr nav noslēgts darījums, tas ir tikai nodoms. Kurš var komentēt – nopietns vai nenopietns. Sarunu vešanas taktikas ir dažādas. Vienu gan es varu noliegt: nenotiks darījums zem galda. Šis uzvalciņš netiek pielāgots nevienam.

Cik, jūsuprāt, šis uzvalciņš ir vērts?
Kad pēc izpētes investori liks galdā piedāvājumus, tad mēs ieraudzīsim, cik tas ir vērts. Bet pēc pieredzes varu pateikt, ka par normālu banku, kurā ir minimāls daudzums kredītu, kas kavē, ja kāds solīs mazāk par grāmatvedisko vērtību vai kapitāla vērtību, kas tajā ieguldīts, es būtu ļoti pārsteigts. Tas būtu absolūts minimums. Vēl labāk būtu, ja banka būtu nostrādājusi gadu un 2011.gadu noslēgusi ar peļņu, tad vērtība varētu būt pusotru, divas reizes kapitāls.