Latvijas Universitātes vadība un tās izcilība (papild.)

(raksts papildināts ar Latvijas Universitātes komentāru par Uģa Gruntmaņa rakstā pausto)

Pirms kādas fakultātes, klīnikas vai universitātes vadība pasaulē tiekas ar citu universitāšu vadībām, kolēģi “pretējā pusē” lieto visiem zināmos Scopus, Google Scholar vai Web of Science, lai paskatītos, kāds bijis šo cilvēku, kurus satiksim, zinātniskais pienesums un tēma (lai parādītu labu iespaidu, ka cilvēki novērtē un viņus interesē viesojošās universitātes administratora/zinātnieka pētītais). Tas tiek darīts, jo neviens nevar zināt, cik labs ir profesors kā pasniedzējs vai administrators, bet var ātri saprast, kāds ir katras akadēmiskās personas “zinātniskais svars”.

Ātri apskatot šos indeksus, redzam katra profesora H jeb Hirša indeksu, redzam tēmu, kura ir konkrētā pētnieka “dzīves tēma” (Latvijā augsta ranga administratoriem/pētniekiem, tās bieži “mētājas”, jo jauniem pētniekiem tiek pieprasīts šos vadītājus publikācijām pierakstīt, kas ir nepieņemami un neētiski). Ja pētnieks devis nozīmīgu ieguldījumu konkrētā pētījumā, tad viņa/viņas vārds būs kā pirmais, otrais vai pēdējais kā pieredzējušam šīs tēmas autoram. Lai spriestu par konkrētas publikācijas “ietekmi”, redzam, cik bieži kolēģi citās universitātēs rakstu citējuši, un pēc žurnāla Impact factor, cik svarīgs konkrētajā nozarē ir šis žurnāls.

Jo vecāks profesors un produktīvais zinātniskais mūžs, jo augstāka citējamība un H indekss.

Pēc šiem kritērijiem arī apskatīsim Latvijas Universitātes (LU) vadību.

Prorektoram Segliņam liela daļa publikāciju ir kā tēzes no Bulgārijā un Rumānijā notikušām konferencēm.

Bērnu neirologu Folkmani ieceļ par dekānu ar vienu publikāciju, pēc iecelšanas viņa zinātniskā interese strauji mainās no bērnu neiroloģijas uz pieaugušo gastroenteroloģiju, kas godīgā zinātniskā dzīvē nebūtu iespējams.

Rektora Muižnieka publikāciju skaits būtiski pieaug pēc kļūšanas par rektoru (pirms tam 1-2 publikācijas gadā, tagad 3-4). Ieņemot augstu administratīvu amatu, būtu sagaidāms, ka zinātniskā aktivitāte un publikāciju daudzums mazinātos, taču Latvijā bieži notiek pretējais, kas liek domāt par iespējamu autora pierakstīšanu publikācijām.

LU pieminētajiem vadītājiem liela daļa publikāciju ir žurnālos ar mazu impact faktoru (svarīgumu) vai bez impact factor, kurus, kā redzams tabulā, nozares profesionāļi lasa un citē maz, taču tas ir pietiekami, lai LU varētu virzīties pa akadēmisko amatu kāpnēm. Izcilība netiek ne prasīta, ne novērtēta!

LU vadība postulē, ka tā atpaliek no Tartu Universitātes, jo vajag jaunos pētniekus, kuri publicējas vairāk un tos citē biežāk. Taču atļaušos teikt – ja LU administrācijas zinātniekiem šis akadēmiskais varējums ir tik vājš, tad skaidrs, ka zinātnieks ar zemu publikāciju citējamību nevar izaudzināt zinātnieku ar augstu citējamību. Tas nav iespējams! PhD studentus, postdoktorantūras pētniekus vajag piesaistīt tikai pētniekiem ar vērā ņemamu H indeksu, kuri publicējas pasaules labākajos žurnālos un kuru tēmas nemainās, un viņi ir ar starptautisku atpazīstamību. Vai arī spējīgiem jauniem pētniekiem, kas uzrādījuši izcilību. Taču šī vadības komanda tāda nav, un tieši tas ir viens no iemesliem, kas gremdē LU virzību uz nosprausto mērķi, būt starp top 500 universitātēm.

Kā mēs redzam tabulā par Latvijas augstskolu vērtējumu Eiropas Savienības novērtēšanas sistēmā, LU nebūt nav vadošā daudzos no šiem standartizētiem kritērijiem. A ir augstākais novērtējums, E ir zemākais. Turklāt arī redzam, ka šīs vadības komandas darbības rezultātā LU vieta pasaules universitāšu reitingā samazinās.

Par spīti apgalvojumiem, ka izcilība ir top prioritāte, profesoriem, kuri aktīvi publicējas vadošos pasaules žurnālos, šogad tika piedāvāti darba līgumi ar algas samazinājumu, kamēr cilvēkiem augstākos administratīvos amatos, ar minimālu vai nekādu zinātnisko pienesumu, algas ir vairākas reizes augstākas (skat. tabulu) un netiek samazinātas. Profesoru apmaksas sistēmā LU zinātniskais pienesums, veikto pētījumu kvalitāte un kāda līmeņa zinātniskos žurnālos zinātnieks spēj publicēties netiek ņemts vērā, tiek ņemtas vērā kontaktstundas! Kāds progress uz top 500 ir iespējams ar šādu domāšanu un attieksmi?

LU noraidošā attieksme pret diasporas profesoriem un pasniedzējiem ir šokējoša. Ārī pašreizējais premjerministrs Krišjānis Kariņš, kurš pabeidzis vienu no izcilākām pasaules augstskolām kā zinātņu doktors, pirms kāda laika “neizturēja konkursu” LU. Man kā vienas no labākās medicīnas fakultātes profesoram 17 gadu garumā tika pateikts, ka es nekvalificējos pat kā viesprofesors LU. Tas nozīmē, ka latviešu izcelsmes pasaules medicīnas dižgariem, piemēram, ASV ķirurģijas profesoriem Bertramam un Kristapam Zariņiem (Harvarda, Stenforda universitātes) un Kristapam Keggi (Jēlas universitāte) arī tas būtu liegts, jo viņiem tāpat kā man nav PhD grāds. Atbilde ir, “to nosaka Augstskolas likums”. Jautājums – vai  LU vadība ir vērsusies pie Izglītības un zinātnes ministrijas, Saeimas un pieprasījusi to mainīt? Lai gan datu apkopojums zemāk skaidri parāda, ka pētnieki, kas aizbrauc un kas atgriežas savās valstīs, publicē daudz vairāk un ar lielāku citējamību. Te profesora Krama (Tartu Universitāte) precīzs apraksts par to.

Arī vadības attieksme pret Ārvalstu investoru padomes rekomendācijām par nepieciešamību uzlabot pārvaldību ir šokējoša!

Universitātes vadībai nedrīkst būt sevis nolemtas algas, kas daudzkārt pārsniedz profesoru algas, kuri LU atnes visu slavu un godu! Tas ir pilnīgi nesaprotami un tā pasaulē nenotiek, jo izcils profesors var aizbraukt uz jebkuru valsti un turpināt savu darbu tur, taču LU administrācija ir pasaulē konkurētnespējīga un aizbraukt nevar. Šādas algas var maksāt tikai tad, ja ir līdzīgs piedāvājums no ārzemju universitātēm, un tad, ja ir, tad jāizlemj, vai šādu cilvēku paturēt vai nē.

Latviešu Ārstu un zobārstu apvienība asi iebilda pret to, ka universitāšu vadībā var atrasties VDK ziņotāji 29 gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas – gan LU rektors, gan prorektors ir VDK sarakstos. Mums jāsaprot un, kā rakstīja politoloģe Vita Matīsa, “daudzi no tiem, kuru vārdi parādās aģentu kartītēs, izvēlējās sadarboties nevis gados, kad par atteikumu sūtīja uz Sibīriju, bet jau laikos, kad par to nedraudēja nekas vairāk, kā karjeras iespēju ierobežojumi. Proti, tika liegtas, atvainojiet, pašlabuma iespējas. Taču tie, kuri no sadarbības atteicās kādu principu, morālu apsvērumu, vērtību dēļ, no tā reāli cieta. Tagad, ja liekam šos cilvēkus vienā maisā ar pirmajiem, ja nedodam viņiem pat šo mazo morālo uzvaru, kāds gan veidojas vēstījums mūsdienām? Atteikšanās no sadarbības augstāku mērķu, valsts labā, izrādās, nav nekā vērta. Ja pieņemam, ka nav nekādas atšķirības starp tiem, kuri sadarbojās, un tiem, kuri to nedarīja, – vēstījums ir ļoti bīstams Latvijas valstij šodien”.

LU rektora vēlēšanas

Daudzi tiesiskie pārkāpumi ir precīzi dokumentēti, un vēlēšanu morāli ētisko krahu var sākt aptvert, skatoties LU rektora vēlēšanu tiešsaisti no 5. stundas un 56. minūtes, kur īsā brīdī tiek paziņots, ka rektors nav ievēlēts un uzreiz pēc tam, ka ir ievēlēts ar 141 balsi par un 143 balsīm pret! Tad pāris nedēļas gan rektors, gan prorektore, gan Satversmes sēdes vadītājs ar lielu pārliecību apgalvo, ka otrā vēlēšanu kārta nav nepieciešama, jo viss ir noticis likumīgi! Taču tad pēkšņi sasauc Satversmes sapulci, kur lielākajai daļai Satversmes sapulces dalībnieku nav pateikts, ka tiek organizēta rektora vēlēšanu otrā kārta (nesaprotu kāpēc, ja visa LU vadība vienā balsī apgalvoja, ka viss noticis legāli un rektors ievēlēts), un, iespējams, tieši tādēļ, uz šo sasaukto Satversmes sēdi ierodas par 40 delegātiem mazāk, kuriem tad pasaka, ka jābalso par otro kārtu. Pirms balsošanas nevienam runātājam, kas ir pret pašreizējo rektoru, vārds netiek dots! Par kādu caurspīdīgu, demokrātisku procesu šeit var runāt?

Visam paralēli noris Baibas Brokas kundzes sāga, kurai valsts atteica pieeju valsts noslēpumam (tātad valsts tai nevar uzticēties), taču LU, strādājot uz pusslodzi, ir gatava maksāt 2-3 reizes vairāk nekā profesoram, kurš strādā uz pilnu slodzi un publicējas izcilos starptautiskos žurnālos! Tad kundzi apcietina KNAB par iespējamu korupciju ar LU iepirkumiem, it kā atlaiž, bet tad ātri pieņem atpakaļ, lai strādātu pie “LU pārvaldības uzlabošanas jautājumiem” un “akadēmiskā darbā”. LU Brokas kundze strādā no 1997. gada, bet bez nevienas publikācijas, tātad bez pētniecības, bez kuras akadēmiskais darbs ir neiedomājams.

Ir skaidrs, ka rektora vēlēšanas nav notikušas ne demokrātiski, ne godīgi, rektors ap sevi sapulcējis zinātniski un akadēmiski vājus vadītājus, kuru dēļ LU reitingi krītas, un universitāte ir ierauta korupcijas skandālā. Ministru kabinetam, ja vien sevi uzskatām par Eiropas, nevis Vidusāzijas valsti, būtu jābalso pret rektoru, kura apzinātas vai neapzinātas darbības jeb bezdarbības rezultātā tas viss ir noticis.

Šeit ir mani ieteikumi par nepieciešamām reformām augstākajā izglītībā, kurus esmu rakstījis pēdējos 10 gadus, taču nekas nav ticis ņemts vērā. Mums visiem jāsaprot, ka ir pienācis pēdējais laiks, lai ieviestu pragmatiskas un caurspīdīgas izmaiņas augstākās izglītības sistēmā.

https://www.irlv.lv/2012/10/2/kvalitativu-nevis-kvantitativu-izglitibu

https://www.irlv.lv/2011/4/5/augstakas-izglitibas-reformai-jabut-radikalai-bet-racionalai

https://www.diena.lv/raksts/latvija/politika/ugis-gruntmanis-studenti-rektori-zinatnieki-un-politiki-ludzu-izlasiet-692803/comments

 

Autors ir ārsts un medicīnas profesors

 

Latvijas Universitātes viedoklis par rakstā pausto

Latvijas Universitāte (LU)  norāda uz neprecīziem faktiem, kas 7. augustā publicēti portālos ir.lv un la.lv. Uģa Gruntmaņa rakstā “LU vadība un tās izcilība” pausti nepatiesi un tendenciozi vispārinājumi un secinājumi, un LU uzskata par nepieciešamu norādīt uz nopietnām faktu kļūdām šajā publikācijā.

Rakstā minētais Hirša indekss ir viens no populārākajiem zinātniskā veikuma mērīšanas instrumentiem, kas vienlaikus raksturo gan  zinātnisko publikāciju skaitu, gan to citējamību. To aprēķina zinātnisko izdevumu izdevēji, bibliotēkas, vairāki bibliogrāfisko datubāzu turētāji. Indeksa vērtību nosaka to zinātnisko darbu kopa, kas ir aprēķina veicēja rīcībā.

Lai izprastu konkrēta zinātnieka devuma nozīmīgumu, it īpaši sociālajās un humanitārajās zinātnēs,  daudz pilnīgāku ainu sniedz Harzings Publish or Perish dati, kuri balstās uz Google Scholar datubāzes informāciju. Tie parāda pavisam citu situāciju. Pretēji U. Gruntmaņa apgalvotajam, piemēram, LU rektoram Indriķim Muižniekam un prorektorei Inai Druvietei Hirša indekss ir 9, prorektoram Valdim Segliņam – 5, citējumu skaits prof. I. Muižniekam ir 680, bet prof. I.Druvietei – 380, nevis 1. Šie rādītāji pārsniedz attiecīgās nozares Latvijas zinātnieku snieguma vidējos kvantitatīvos rādītājus.

Ar pilnu I. Muižnieka, I. Druvietes un V. Segliņa publikāciju sarakstu var iepazīties publiski pieejamajā LU zinātnieku publikāciju un vēstures datubāzē www.biblioteka.lu.lv/datubazes/lokalas-db. Gan LU rektora, gan prorektoru publikāciju kopskaits katram no viņiem pārsniedz trīssimt vienību. Ar ikvienu no tām ir iespējams pilnībā iepazīties LU bibliotēkās vai pie pašiem autoriem. Līdz ar to sabiedrībai ir iespēja jebkurā laikā izvērtēt U.Gruntmaņa publikācijā paustā viedokļa atbilstību patiesībai.

Latvijas Universitāte aicina ir.lv un la.lv redakcijas publicēt LU viedokli, lai nodrošinātu patiesas informācijas sniegšanu Latvijas sabiedrībai.

 

LU Komunikācijas un inovāciju departaments