Pie mums viss kārtībā

uz Tišheizeres recenzijā aprakstīto izrādi man nav interese iet. Ja uzaicinās -aiziešu.

Vīnogas un Pelikāni man patika, kaut arī paliku bez tās katarses , kas piedzīvota tieši JRT izrādēs un uz kuru ceru katru reizi ejot uz teātri. Bet patika lugas aktualitāte. Nevaru nosaukt nevienu citu izrādi, kura ir par mūsdienu balto vīrieti un viņa problēmām. Caur smiekliem uz nopietnību, dramatismu, pat traģismu – ir vecais labais teātris. Patika scenogrāfija, mūzika un patika aktieri. Absolūts 100% jā SKutelim, bet arī Krasts beidzot ir atplaucis -( manā pieredzē – jo es jau maz viņu esmu redzejusi).
Pietrūst tā iespēja teātru mājas lapās rakstīt savas – skatītāja atsauksmes par izrādēm. To tradīciju laikam rubenis NT iznīdēja, sava teātra mājas lapā liekot tikai slavinošas atsauksmes un kritiskās izdzēšot

Nu bet kā ir tā jādzīvo.

Draugs uzsauca izrādi un šampi JRT – VĪNOGAS UN PELIKĀNI.
Vispirms – atjaunotajā ēkā man ir par daudz visādu metāla balsta un nebalsta konstrukciju, man absolūti neder pirmā stāva caurspīgīgās dāmu WC durvis. Tai nu reiz būtu jābūt nodalītai telpai, bet vairāk par visu es izjutu, ka telpas šobrīd ir bez dzīvības. Tas atkal ir tik divaini – it kā viss ir – skaisti, vēsturiski, tīri, bet nav kopīgi ieelpotais un kopīgi izelpotais skatuves un zāles cilvēku gaiss, naids, milestība, dusmas, smiekli.
Tam laikam vienkārši vajag laiku.
Ko līdzīgu savulaik piedzivoju Bauskas pilī – viss atjaunots uz to smukāko, bet kā nedzīvs.
Visam vajadzīgs laiks un mani tik ļoti interesē – kāds būs jaunais , atjaunotais JRT , kāda skatītāja būšu es? Atēdusies nīgra pele, vai dedzīgs brīnumu gaidošs un sagaidošs mūžīgais bērns peļuks . Nu redzēsim. Jo šobrīd JRT un opera ir vienīgie teātri uz, kuriem man ir vēlme iet.

Nav tā, ka es izbaudu būšanu burbulī – viss ir slikti. Es cenšos izkļūt no tā, bet ne visai sanāk. Lūk, eju gar Dailes teātri un priecājos par smilgu pļavu un tajā sēdošo Irbīti. Domāju – kurš gan to tik ģeniāli izdomājis – tik latviski, tik japāniski, tik tīri gaisīgi netverami – – tik ģeniāli.
Eju tālāk un godavārds – saraujos – Hermaņa no JRT ēkas mūra nomestais Smiļģa portrets atceļojis uz Dailes teātra mūrīša. Un es atkal domāju – nu kā var būt tik plaģiātiski, tik aprobežoti un ierobežoti savā iztēlē un izvēlē Vai tiešām nav neviena paša cita Smiļģa bilde, vai kāds orģināls – latvisks risinājums ģeniālai arhitektūrai? Starp citu – Hermanis nometa to Smiļģi , jo gribēja bezkompromisa attieksmi pret mūsu kultūras vērtībām, bet Smiļģis tāds nebija – viņs prata kompromitēties ar varu . Un es domāju – vai vispār ir iespējama tīra – bezkompromisa un bezkorumpcijas māksla? Mums ir kāds no varas , no varmācīgas varas neatkarīgs mākslinieks? Kalniņš, Pauls, Peters, Ziedonis – nē neviens tāds nav bijis. Kāpēc vieniem to atkarību pārmetam, citam nepiedodam? Lasīju fb, kāds maita esot bijis Andrejs Upīts. Varbūt. Gan jau, ka rakstītāji zin , ko rakstīja. Domāju – cik droši ir, ka var izmērīt ļaunumu, mīlestību , nodevību?
Es esmu labi paēdusi. Cīnos, lai neēstu par daudz. Es esmu sapucējusies gana labi – atbilstoši savam sociālajam statusam . Es pirkšu grāmatu par Lancmani. Es to tik ilgi gaidīju. Tātad nauda ir makā, bet …. es nespēju izkļūt no burbuļa – viss ir slikti, jo tai brīdī, kad ir labi, vai superlabi – uzreiz uzrodas tas viss ir slikti, uzvar to labo, iesūc sevī un smacē nost

kopš serebreņņikovs Kannu kinofestivalā no skatuves nosodīja Ukrainu un aicināja to padoties – atdoties Krievijai, manupprāt, nav cilvēcīgi ne pret ukraiņiem, ne pret mums piesaukt šādu cilvēku vispār

Otrkārt, pustukša recenzija, jo atstāsta lugas saturu, nevis raksturo to, kas tajā izdevies, kas nē.