Viss neriņķo ap Rīgu

Vidzemē eksporta uzņēmumu algu kopsumma uz vienu iedzīvotāju pēdējo desmit gadu laikā dubultojusies. Tas ir otrais labākais rādītājs pēc Rīgas reģiona. Ko Vidzemes pašvaldības darījušas, lai panāktu tik labu rezultātu?

No vecvecākiem mantots īpašums, resursu pieejamība un vēlme pierādīt, ka arī laukos var izveidot veiksmīgu eksporta uzņēmumu. Tie bija galvenie iemesli, kāpēc rīdzinieks Andis Kļaviņš kopā ar biznesa partneriem Zitu Zariņu un Edmundu Bērziņu nolēma izveidot ražotni Alūksnes novadā. Jaunlaicene atrodas gandrīz divsimt kilometru no Rīgas, netālu no Krievijas un Igaunijas robežas. 2015. gadā atvērtajā Cewood ražotnē izgatavo skujkoka ēveļskaidu plātnes griestu un sienu apdarei. Produkciju eksportēta uz daudzām valstīm, pat Austrāliju. «Mūsu mērķa tirgus ir globuss,» saka valdes loceklis Ingars Ūdris.

Cewood ir viens no lielākajiem uzņēmumiem Alūksnes novadā un veicinājis tā ekonomisko izaugsmi. Laikā no 2014. līdz 2023. gadam pašvaldības teritorijā eksporta uzņēmumu algu kopsumma uz vienu iedzīvotāju gandrīz trīskāršojusies, rāda bankas Luminor ekonomista Pētera Strautiņa pētījums par reģionu ekonomikas izaugsmi. Šis pieaugums ir ceturtais straujākais Latvijā pēc Ādažu, Līvānu un Kuldīgas novada. «Ļoti labi!» alūksniešus uzslavē Strautiņš, tomēr uzsverot, ka izaugsme notikusi no ļoti zema punkta.

Absolūtos skaitļos eksporta uzņēmumu algu fonds uz vienu iedzīvotāju pērn bija 1366 eiro. Ar šo rādītāju Alūksne ieņem tikai 31. vietu no 42. Blakus esošais Smiltenes novads ar 2321 eiro atrodas 14. pozīcijā, bet Valmiera ar 2588 eiro noslēdz pirmo desmitnieku Latvijā. Šīm abām pašvaldībām ir labākais rezultāts Vidzemē.

Kad jautāju, vai Alūksnes mērķis ir mēģināt tikt līdzi veiksmīgajām kaimiņu pašvaldībām, domes priekšsēdētājs Dzintars Adlers (JV) izsaucas: «Mēs gribam būt labāki par viņiem!» Lai gan tas ir piektais mazākais novads Latvijā un atrodas pierobežā, kur investīcijas piesaistīt grūti, ambīcijas ir lielas. Gribot sasniegt Lietuvas un Igaunijas līmeni, labs piemērs tepat otrpus robežai — Veru pašvaldība. Adlers domē strādā no 2009. gada, iepriekš bijis priekšsēdētāja vietnieks, atbildējis par tautsaimniecības attīstību.

Mantojumu prot saglabāt

Lielas ambīcijas ir arī kokapstrādes uzņēmuma Cewood īpašniekiem. Kompānija vēlas trīskāršot ražošanas apjomu un iekarot pasaules tirgu. Patlaban ar gada laikā izgatavoto apdares plātņu apjomu varētu noklāt 150 hektārus jeb divas Zaķusalas. Galvenais noieta tirgus ir Dānija, uz turieni eksportē ceturto daļu produkcijas.

Cewood atrodas netālu no Jaunlaicenes muižas, tūlīt aiz ciema robežas. Iepretim ražošanas ēkām pļavā slejas iespaidīgi apaļbaļķu krāvumi. No tiem šeit izgatavo ēveļskaidu plātnes atbilstoši klientu vajadzībām gan izmēra, gan krāsas ziņā. Patlaban izmanto iekšējai apdarei, taču uzņēmumā testē arī iespējas materiālu klāt uz ārsienām.

Mežu nozare Vidzemes uzņēmējdarbībā dominē, kaut resursu pieejamība šeit nav labāka kā Kurzemē, komentē Strautiņš. Toties vēsturiski attīstīta ne tikai pirmapstrāde, bet arī tālāka pārstrāde, ir senas galdniecības tradīcijas, speciālistus sagatavo vietējos tehnikumos. 

Būvniecības nozarē bija ilgs uzplaukuma periods — no 2010. līdz 2022. gadam —, un tas Vidzemei ļāva kļūt par otro straujāk augošo reģionu Latvijā. Mazliet atpaliek Zemgale un Kurzeme, bet Latgale atrodas pēdējā pozīcijā. Līderos ir Rīgas reģions.

Taču ar specializāciju jābūt uzmanīgam, brīdina eksperts. Tādos brīžos kā patlaban, kad Skandināvijas tirgū plīsis būvniecības burbulis, tas smagi atspēlējas. Par laimi, Vidzeme var lepoties arī ar pārtikas un dzērienu ražošanas tradīcijām, šī nozare ir otrā spēcīgākā reģionā. Ražotnes te bija jau pirmskara periodā, saglabājās padomju laikā un turpināja strādāt pēc neatkarības atgūšanas. Daudzas, kā Valmieras Piens, Smiltenes Piens, Cēsu Alus, ar Latvijas un ārvalstu investoru palīdzību izdzīvojušas līdz pat mūsdienām.

Aizrautība aug augumā

Vietā, kur atrodas Cewood komplekss, padomju laikā bija lopu ferma. Tā ir vienīgā ēka, kas tagad pielāgota ražošanas vajadzībām. Visas pārējās būvētas no jauna. Lai uzņēmums vispār sāktu strādāt, īpašniekiem vajadzēja ieguldīt ap pieciem miljoniem eiro. Vēl tikpat investēja turpmāko sešu gadu laikā. Bet 2021. gadā, intensīvi strādājot pie eksporta izaugsmes, kļuva skaidrs, ka ražošanas līnijas kapacitāte kļūst par mazu, stāsta Ūdris.

Viņš šajā uzņēmumā strādā no pirmās dienas, pārzina gan vēsturi, gan visus ražošanas procesus. Desmit gadu laikā uzņēmums izaudzis tik liels, ka, izrādot viesiem, nu jau grūti iekļauties stundā. Kopējā teritorija sasniedz 20 hektāru, ražotnes telpas aizņem 8000 kvadrātmetru. Septembrī to apskatīja arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, un Ūdris pirms tam pats lūdzis kolēģus, lai paskubina viņu ekskursijas vadīšanā nezaudēt tempu: «Kad sāku stāstīt, ko un kāpēc darām, aizrautība aug augumā.»

Papildus tam šajās dienās darbu sāk jauns cehs, kur gatavo pamatplātnes. Nākamgad tiks pabeigta otra jaunbūve, tajā notiks pēcapstrāde. Tad telpu kopplatība sasniegs jau 20 tūkstošus kvadrātmetru. Pavisam attīstībā investēs ap 25 miljoniem eiro. Daļa naudas nāk no pašu maka, daļa no ERAF, būtisks bijis valsts atbalsts, kas saņemts no Altum lielo investīciju programmas. Ņemts arī aizdevums Luminor bankā. «Šajā laikā esam sasnieguši vairāk, nekā 2015. gadā spējām iztēloties,» atzīst Ūdris. «Tolaik mums galvenais bija turpināt nozari un materiālu pacelt citā kvalitātē.»

Sākumā uzņēmums deva darbu 20 cilvēkiem, nu jau gandrīz 160. Atšķirībā no daudziem darba devējiem Cewood par strādājošo trūkumu nesūdzas, lai gan Alūksnes novadā ir tikai aptuveni 13 tūkstoši iedzīvotāju un skaits katru gadu par dažiem simtiem sarūk, stabils tas ir tikai pilsētā. Liela daļa iedzīvotāju ir seniori, stāsta pašvaldības vadītājs Adlers. Darbspējas vecumā astoņi tūkstoši cilvēku, bezdarba līmenis līdzīgs vidējam valstī — ap 5%. 

Ūdris uzsver, ka paplašinoties uzņēmums piesaista citu pašvaldību iedzīvotājus un veicina remigrāciju, «lai cilvēki saprot, ka viss neriņķo tikai ap Rīgu». Tas arī izdodas. Novadā uz dzīvi pārcēlušies vairāki darbinieki ar ģimenēm. Šo procesu gan kavē mājokļu trūkums. Iespēju īrēt vai nopirkt dzīvokli novadā tikpat kā nav, tāpēc dzīvojamo namu būvniecība noteikta par vienu no pašvaldības prioritātēm. Patlaban Altum piedāvā atbalsta programmu daudzdzīvokļu māju būvniecībai. Alūksnei izdevies atrast uzņēmēju, kas vecpilsētā būtu gatavs būvēt ēku ar padsmit dzīvokļiem. Lai radītu vēlmi ienākt vēl citiem nekustamo īpašumu attīstītājiem, pašvaldība nākotnē izbūvēs nepieciešamo infrastruktūru.

Gadījumā, ja neviens uzņēmējs interesi neizrāda, būvniecību var veikt arī pašvaldības uzņēmumi. Šo iespēju izmanto Valmiera, kur pirms sešiem gadiem uzbūvēja vienu daudzdzīvokļu māju, tagad top vēl divas. Atslēgas pirmie iemītnieki varēs saņemt ap nākamā gada Ziemassvētkiem. Dzīvojamās mājas top arī Cēsīs. Līdz 2009. gadam privātais sektors uzbūvēja piecus namus, kopskaitā 225 dzīvokļus. Pēc krīzes iestājās klusums, bet kopš 2017. gada process atsācies ar jaunu sparu. Jau tapuši ap simt dzīvokļiem, gaidāms, ka tuvākajos gados uzbūvēs vēl 250. «Tas prasa lielas investīcijas, bet esam daudz strādājuši, lai uzņēmēji noticētu Cēsu stāstam,» apgalvo domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs (JV).

Lielākais investors Cēsīs ir somu koncerns Olvi, kas nopirka Cēsu Alu, jo vēlējās attīstīt ražošanas tīklu Baltijas valstīs un Baltkrievijā. Kopš 2002. gada ražošanas attīstībā ieguldīts ap 70 miljoniem eiro. 2021. gadā, kad notika reģionālā reforma, Cēsīm pievienojās Piebalgas novads, bet Cēsu Alum — Piebalgas Alus. Uzņēmums nodarbina apmēram 260 cilvēku. Ar vairāk nekā 40 miljoniem eiro gadā Cēsu Alus ir viens no lielākajiem nodokļu maksātājiem Vidzemē.

Garš stāsts

Cēsu novadu var minēt pie Vidzemes attīstītajām pašvaldībām, taču tam ir atšķirīgas prioritātes, saka ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs. Smiltene, Valmiera vairāk tendētas uz ražošanu, Cēsis ir pakalpojumu pilsēta. To apliecina Rozenberga stāstītais: «Pie mums dominē mežizstrāde, kokapstrāde, mēbeļu ražošana, taču spēcīgs virziens ir arī radošās industrijas.» Te savulaik tika izveidots reģionos pirmais kopstrādes centrs, bet tagad bijušās neredzīgo biedrības rūpnīcas telpās top radošais kvartāls. Pirmā kārta ar Eiropas atbalstu jau pabeigta, vēl divas realizēs tuvāko gadu laikā.

Radošās industrijas līdz ar IT nozari un aprites ekonomiku ir nozares, kuru attīstību pašvaldībā sāk no nulles. Rozenbergs stāsta, ka Draugiem Group, kas patlaban Cēsīs investē viesmīlības biznesā vairāk nekā 10 miljonus eiro, nākamā gada septembrī atvērs IT biroju pašu renovētajā Konrāda kvartālā. Viesmīlība ir vēl viens virziens, uz ko pašvaldība vēlētos likt uzsvaru. Lielas investīcijas jau nākušas no Santas izdevniecības, kas pirms 10 gadiem Cēsīs sāka attīstīt viesnīcu kompleksu Villa Santa, ieguldot ap četriem miljoniem eiro. «Kopā ar Cēsu koncertzāli un Michelin Guide atzinību ieguvušajiem restorāniem tas mums ļauj uzņemt augstas kvalitātes pasākumus,» saka Rozenbergs.

Pašvaldība jau gadiem cenšas piesaistīt investoru arī Cīrulīšiem, kas savulaik bija otrā lielākā sanatorija pēc Ķemeriem. Šeit varētu izveidot akvaparku, spa, attīstīt medicīnas tūrismu. 

Uzrunātas arī starptautiskās ķēdes, pagaidām nesekmīgi. «Neviens nevar atbildēt, kāpēc Igaunijā un Lietuvā tā joma funkcionē, bet Latvijā nīkuļo,» saka Rozenbergs. Iedvesmojoties no kaimiņvalstu pieredzes, par spa sapņo arī Adlers Alūksnē. Taču ekonomists Strautiņš atgādina: tādiem kūrortiem kā Druskininki Lietuvā ir senas iestrādes, plūsma veidojās jau padomju laikā. Latvijā tūrisma bizness lielākoties var būt blakus nozare, bet lielāko naudu ienes ražošana.

Lai veicinātu uzņēmēju piesaisti, Cēsu novada mājaslapā publicēta investīciju karte ar attīstībai pieejamām teritorijām un telpām. «Nepietiek ielikt informāciju par tukšām telpām, tas prasa ilgu un rūpīgu darbu,» par investoru atvilināšanu saka Valmieras novada vadītājs Jānis Baiks (Valmierai un Vidzemei). Pēdējo 12 gadu laikā investīciju apjoms pašvaldības teritorijā sasniedz 350 miljonus eiro. Tā ir gan Eiropas, gan pašvaldības, gan uzņēmēju nauda. Divreiz lielāku summu paredzējis ieguldīt igauņu Fibenol, kas plāno būvēt biorafinēšanas rūpnīcu. Izmantojot patentētu tehnoloģiju, koksni pārvērtīs biomateriālos, kas rūpniecībā var aizstāt ķīmiskās vielas. Pašlaik sākta ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra. Paredzams, ka rūpnīcu varētu atvērt ap 2030. gadu. Strautiņš to sauc par lielāko rūpniecības projektu Latvijā kopš padomju laikiem. Kā Valmierai to izdevās panākt? «Tas ir garš stāsts,» atbild Baiks.

Skandāls ietekmē

Patlaban Valmierā top divi jauni industriālie parki. Viens pilsētas pievārtē, braucot no Smiltenes puses, šobrīd izskatās pēc milzīga būvlaukuma. To sāka plānot jau pirms 10 gadiem. Kopējā platība ir 55 hektāri, teritorijā būs piecus hektārus liels dzelzceļa kravu pārkraušanas laukums. Projekta kopējās izmaksas ir 22 miljoni eiro, jāpabeidz nākamgad.

Savukārt otrs atrodas bijušā gaļas kombināta teritorijā un aizņem 17 hektāru. To sakārto pakāpeniski, līdz šim ieguldīti 10 miljoni eiro. Patlaban ir pieci nomnieki, no kuriem viens — somu aizsardzības industrijas kompānijas Patria un latviešu Unitruck kopuzņēmums Defence Partnership Latvia. Tas šogad maijā ar visiem darbiniekiem pārcēlās uz Valmieru no Cēsīm. Uzņēmums ražo bruņutransportierus Patria 6×6, ko izmanto Nacionālie bruņotie spēki.

Sākotnēji 80% no apmēram 1000 stundu darba paveica Somijā. Latvijā notika tikai gala komplektācija, piemēram, ievietoja sēdekļus, iekšējās sakaru sistēmas. Attīstoties bija paredzēts sākt pilna cikla ražošanu, kam Cēsīs nomātajās telpās vietas bija par maz. Vajadzēja paplašināties. Kāpēc ražošanu pārcēla uz blakus pilsētu? Cēsis nevarēja piedāvāt to, ko Valmiera, atbild Defence Partnership Latvia valdes priekšsēdētājs Uģis Romanovs. Mērs Rozenbergs atzīst: «Ja atnāk investors un saka — vajag divus trīs hektārus zemes —, mums nav, ko pilsētā piedāvāt.» Izstrādājot jauno teritorijas plānojumu, sola meklēt risinājumu.

Romanovs stāsta, ka jaunas mājvietas meklējumos saņemti piedāvājumi no vairākiem attīstītājiem, gan privātiem, gan pašvaldībām. Tika apsvērta iespēja ražotni pārcelt uz Ādažiem, Siguldu, Rīgu. Taču izvēle krita uz Valmieru, jo tā bija «ļoti aktīva, pretimnākoša, ieinteresēta mūs piesaistīt». Uzņēmumam piedāvāja vietu topošajā rūpniecības un eksporta parkā, kur pieejama vajadzīgā elektrības, apkures, ūdensapgādes jauda. Piedāvāja arī ēku — ar to gan sanāca nepatikšanas.

Degradētās teritorijas atjaunošanai pašvaldība izmanto ERAF atbalstu. Ja nomas uzņēmums nav zināms, atbalsta summa ir 70%; ja ir, tā sarūk līdz 50% no kopējām projekta izmaksām. Strīds sanāca par šiem 20%, jo Eiropas Prokuratūrai radās aizdomas, ka vienošanās ar Defence Partnership Latvia bija noslēgta jau pirms ēkas izsoles. KNAB sāka lietu par krāpšanu lielā apmērā un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Izmeklēšana turpinās, tāpēc sīkāku informāciju birojs nesniedz. Eiropa projekta īstenošanai deva 4,2 miljonus, bet kriminālprocess attiecas uz 1,2 miljoniem, kas bija paredzēti ēkas būvniecībai.

Baiks apgalvo, ka taisnība ir pašvaldības pusē. Iespējams, kāds mēģinot iegāzt viņu, vai arī kādam nepatīk, ka Latvijā ražo militāro tehniku. Saskare ar KNAB Baikam bijusi arī iepriekš. Ir jau rakstījis, ka 2018. gadā sāktā krimināllietā KNAB centās pierādīt, ka būvnieku karteļa dalībnieki devuši kukuļus politiķiem no Vienotības, Saskaņas un ZZS. Pastāvēja aizdomas, ka to vidū bijis arī Baiks. Tomēr tam neizdevās gūt pierādījumus, un izmeklēšanu 2021. gadā izbeidza.

«Šādi gadījumi būtiski ietekmē mūsu tēlu un rada problēmas piesaistīt jaunus investorus,» atzīst Baiks. Šī iemesla dēļ arī Fibenol negribēja ražošanu attīstīt jaunajā industriālajā parkā, bet izvēlējās vairāk nekā 20 hektāru lielu teritoriju otrpus dzelzceļam. Vai skandāls nesabojāja arī Baika un Defence Partnership Latvia attiecības? «Tieši otrādi,» saka Romanovs. «Kad sākās kriminālprocesi, pašvaldība varēja visu apturēt, pasakot — atvainojiet, nesanāca.» Tā vietā dome nolēma Patria 6×6 ražošanai nepieciešamo ēku pabeigt par savu naudu.

Cēsīs uzņēmums aizņēma 800 kvadrātmetru, bet Valmierā jau 5000. Galveno ēku pielāgoja bruņutransportieru ražošanas vajadzībām. Piemēram, palielināja grīdas izturību, jo bruņutehnika sver 22 tonnas un sākumā korpuss stāv uz statīviem. Vēl vienu ēku nomātajā teritorijā uzbūvējis pats Defence Partnership Latvia. Ekspluatācijā to nodeva oktobra beigās. 1500 kvadrātmetru lielajā būvē atrodas arī sešus metrus dziļš baseins, kurā iebrauc bruņutransportieris, lai pārbaudītu, vai blīves nelaiž cauri ūdeni un peldēšanas aprīkojums darbojas bez problēmām. Pašlaik uzņēmums dod darbu vairāk nekā 40 cilvēkiem. Sadarbojas ar vēl piecām Latvijas kompānijām. No Zviedrijas atsūta metāla loksnes, detaļas veido Rīgā, Ķekavā, Saldū un Jelgavā.

Bruņutransportierus Patria 6×6 komplektējošā somu un latviešu kopuzņēmuma Defence Partnership Latvia valdes priekšsēdētājs Uģis Romanovs: «Ja pašvaldība vēlas, lai uzņēmumi nāktu, jāsaprot, kas tiem vajadzīgs. Viens ir infrastruktūra, otrs — kompetents darbaspēks, trešais — pašvaldības atbalsts.» Pilna cikla Patria komplektēšana notiek Valmierā, līdz šim bruņotajiem spēkiem nodots vairāk nekā 100 tehnikas vienību

Valsts izgriež rokas 

Pie lielākajiem Valmieras novada investoriem un darba devējiem pieskaitāms arī uzņēmums Klasmann-Deilmann Latvia, kas Zilākalna pagastā nodarbojas ar kūdras ieguvi. Pastāvīgi tajā strādā ap 70 cilvēkiem, bet sezonā, kas ilgst no maija līdz septembrim, — pat 200. 

Arī šis uzņēmums, tāpat kā minētās pārtikas un dzērienu ražotnes, veidots uz padomju fabrikas bāzes. Pēc Atmodas bijuši vairāki īpašnieki, bet 2011. gadā to iegādājās vācu kompānija Klasmann-Deilmann. Vācieši to nopirka «ļoti kritiskā stāvoklī». Iepriekšējie saimnieki angļi ar uzņēmuma attīstīšanu nebija nodarbojušies, «tikai paņēma to, kas paņemams», stāsta valdes loceklis Andis Gredzens. Viņš kompānijā strādā kopš 2013. gada, iepriekš darbojies citos nozares uzņēmumos turpat Sedā un arī Igaunijā.

Kāpēc vācieši pirka uz grunti nolaistu firmu? Viņus interesēja resurss. Lietuvā atrodas koncerna uzņēmums, kas nodarbojas ar kūdras pārstrādi. Daļu Zilākalna kūdras ved uz turieni, daļu eksportē uz Vāciju, Beļģiju un Nīderlandi. Tam izmanto Salacgrīvas un Skultes ostu. «Ģeogrāfiskais novietojums ir ļoti labs — līdz ostām tikai septiņdesmit kilometru,» saka Gredzens. Latgalē, kur attālums pārsniedz pat 200 kilometru, tāda vadāšana uz ostu nebūtu ekonomiska.

Te gan esot viena liela problēma, kas traucē strādāt. Lai saglabātu ceļus labā stāvoklī, pavasaros daudzviet uzliek kravas ierobežojumus, bet tas kavē uzņēmuma darbu. «Valsts izgriež rokas uz muguras un saka — maksājiet par remontu, tad ļausim braukt,» stāsta Gredzens. Ar pašvaldību par šiem jautājumiem diskutēt esot vieglāk, vajadzības gadījumā var vienoties, ka aizlieguma zīmi uz laiku noņem. «Tur cilvēki ir saprotošāki, pretimnākošāki.» Klasmann-Deilmann Latvia ir viens no lielākajiem nodokļu maksātājiem Valmieras novadā. Izstrādes platības tas nomā galvenokārt no pašvaldības.

Pozitīva sadarbība izvērtusies arī saistībā ar pārstrādes rūpnīcu Zilākalna ciemā. Tur ražos kūdras substrātu dārzkopībai, 100—150 tūkstošus kubikmetru gadā. Produkciju eksportēs galvenokārt uz Āzijas valstīm, tajā skaitā Ķīnu. Tas ir stratēģisks lēmums, jo Ķīna ierobežo preču importu no Lietuvas. Latvijai tāda aizlieguma nav, skaidro Gredzens. Ražotnes attīstībā uzņēmums ieguldīs piecus miljonus eiro. Būvdarbi sākās novembrī, tos plānots pabeigt nākamā gada rudenī. Lai kravas transportam nebūtu jābrauc caur centru, kur ielām nav tik lielas nestspējas, pašvaldība piedāvājusi izbūvēt piemērotu ielu ciemata malā.

Klasmann-Deilmann Latvia no Valmieras pašvaldības nomā piecus purvus 1500 hektāru platībā. To izstrādes licences iegūtas līdz 2061. gadam. Viens purvs ir arī pašu īpašumā

Dūc un rūc

Ekonomisti uzslavē arī Smiltenes novadu, kas parādījis augstu konkurētspēju. «Iebrauc mazpilsētā, un viss rūc un dūc. Redzams, ka cilvēkiem ir nauda,» saka ekonomģeogrāfs Turlajs. Šeit ir lieli uzņēmumi, uz kuriem brauc strādāt plašas apkaimes iedzīvotāji. To vidū ir arī Firma Madara 89, kam pieder veikalu zīmols Top! Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2021. gadā iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju šeit bija augstākais no visām pašvaldībām ārpus Rīgas reģiona — 17 tūkstoši eiro.

Šķiet pārsteidzoši, ņemot vērā, ka novads nav liels — tajā ir tikai 18 tūkstoši iedzīvotāju — un no Rīgas šķir vairāk nekā simt kilometru. «Mēs esam kā sānu asakas pie zivs mugurkaula,» Gita Mūrniece (Latvijas attīstībai!) no Smiltenes novada saka, kad jautāju par galvenajām sastāvdaļām, kas šajā apvidū veido augsni veiksmīgai uzņēmēju piesaistei. Ar mugurkaulu viņa domā Vidzemes šoseju.

Par vienu no galvenajiem faktoriem, kas veicinājuši ekonomisko izaugsmi jau vēsturiski, pašvaldībā min Vidzemes brāļu draudzes, kas šeit sāka darboties 18. gadsimtā. To pašu piesauc arī ekonomisti. Kā tieši tas palīdzējis? «Tas ir domāšanas veids, ko cilvēki manto no paaudzes paaudzē,» norāda Strautiņš. Runa ir par gatavību pašiem darīt, nevis žēloties un gaidīt palīdzību.

Protams, arī Smiltenē izmanto Eiropas fondu līdzekļus, pēdējos 10 gados piesaistīti 16 miljoni, līdzīgi kā Alūksnē. Par šo naudu sakārtoti ceļi, tapušas ražošanas būves.

Adlers min, ka varas gaiteņos bieži runā par nepieciešamību plānot atbalstu austrumu pierobežai. Vēl nesen Saeimas Latgales apakškomisijā rosinājis mazināt ierobežojumus, kas liedz piesaistīt Eiropas naudu. Tie skar uzņēmumu izmēru, darbinieku skaitu, noteiktas nozares un jomas. «Jāļauj attīstīties jebkuram, kurš rada jaunas darbavietas jebkurā nozarē, izņemot tabaku, azartspēles un alkoholu.»

Foto — Ilze Šķietniece un no uzņēmumu arhīva

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem