Koka debesskrāpji arī Rīgā un māksla Dagdā

Eksperimentālās arhitektūras pārstāvis Helvijs Savickis iezīmē pieturpunktus pārdomātai dzīvošanai 21. gadsimtā

Dagda varētu būt jaunās Cēsis. Vai jaunā Kuldīga. Ar šādu vēstījumu eksperimentālās arhitektūras eksperts Helvijs Savickis, kurš strādā un izglīto studentus Vīnē, sarokojas ar paziņām Latvijā. Helvija dzimtas saknes ir Dagdā. Tāpēc viņš to uzskata par skaistu un iedvesmojošu vietu, kurai piešķilt jaunu dzīvību ar kultūras un dabas izpētes projektiem.

Tikko Latvijas Arhitektūras muzejā Helvijs ar kolēģiem bija sarīkojis izstādi Miera stāvokļa sapņi par mobilajām mājām Latvijā un ASV. Viņam kā jaunās paaudzes arhitektam ir labas idejas, kā atdzīvināt, uzlabot dzīves vidi un, nebūvējot visu laiku jaunus projektus, jauki dzīvot.

Kāda attieksme Eiropas sabiedrībā ir pret tādu pamatvajadzību kā mājoklis? Tikko atgriezos no Londonas, un tur jau ilgstoši ir mājokļu pieejamības problēma: daudzas ģimenes tos nevar atļauties pirkt, bet tās, kas var, kurn par nekustamo īpašumu cenām, ko dzen uz augšu bagāti citu valstu pircēji.
Lielbritānija izdarīja lielu kustību, izstājoties no Eiropas Savienības. Tehnoloģiju kompānijas, piemēram, Google, pārmetās uz otru lielāko pilsētu Eiropā — Amsterdamu. Tas nozīmē, ka tur nonāca milži ar 15 tūkstošiem darbinieku. Sāka uzkārties vidusšķira, kas nesaņem Google algas vai Facebook bonusus. Cenas cēlās, un balansu pilsēta mēģina panākt ar likumdošanu. 

Pilsētu galvas Austrijā grib, lai dzīvokļi, kuri stāv tukši, tiek aplikti ar lielāku nodokli, lai tie nonāktu atpakaļ tirgū — tas neļauj viegli turēt kapitālu tukšu. Kapitālu, kurā cilvēki varētu dzīvot, attīstīties un ienest pilsētā dažādas vērtības.

Ko cilvēki Eiropā dara? Pērk īpašumu dzīvošanai un upurē savu izaugsmi, jo visam naudas nepietiek. Vēl ir kustība Eiropā — virziens uz laukiem. To iespaidoja pandēmija. Daudzi devās dzīvot ārpus lielajām pilsētām, gribēja būt atpakaļ dabā. 

Zinu cilvēkus, kuri pēc studijām Kembridžā pārcēlušies uz Latviju, bet nedzīvo Rīgā, jo neapmierina gaisa kvalitāte. Tas ir svarīgs faktors. Vai Rīgā ir slikts gaiss? Kā kurā stundā, kopumā Rīga ir zaļa pilsēta, bet, ja audzina bērnus, gribas tīrāku vidi.

Vai nav arī tā, ka cilvēki vairs tik ļoti negrib vergot milzu nekustamā īpašuma kredītiem un izvēlas pieticīgāku mitekli, lētāku vai vienkārši laimi kopā, mazāku stresu?
Tas ir viens no jaukākajiem dzīves izvēļu virzieniem — mazā un lielā restaurācija. Lietu salabošana. Tagad akadēmiskā vide cenšas izglītot jaunos arhitektus, lai nejauc nost mājas. CO₂, kas saražots betona mājās, tiek palaists gaisā brīdī, kad māju nojauc. Ir jāpārtrauc nojaukšanas pieeja. Jālabo — mums tas jāmācās katram. 

Cīrihē Šveicē nav problēmu, ka tramvajs ir ļoti sens. Nav problēmu ar modernisma mājām. Mēs nejaucam nost! Mēs labojam, atjaunojam. Izveidojam ēkām jaunas funkcijas, jaunu pielietojumu. 

Piemēram, Kioto Japānā ir mazs veikaliņš — antikvariāts 19. gadsimta mājā. Tajā ierīkota kafejnīca, lai mēbeles var pamēģināt. No vienas puses, jārūpējas par īpašumiem. No otras puses, jāatrod jaunas funkcijas. 

Latvijā laikam sāpe ir lielo pilsētu padomju laika mikrorajoni. Ko ar tiem darīt, lai dzīvot tur būtu forši?
Nekas nav jānojauc! Man ļoti patīk tas, kas Rīgā notiek ar mikrodemokrātiju rašanos. Piemēram, Grīziņkalna apkaimes biedrību, Āgenskalna apkaimes biedrību un citām. Arī dzīvojamo māju iekšpusē var būt mikrodemokrātija, kas sevī jāaudzina. Lielā bilde ir mūsu Latvijas valsts demokrātija, bet tās iekšienē var būt mazākas demokrātijas izpausmes. Mums jākultivē rūpes par kopējo vidi — māju, rajonu. Salabot jumtu. Sakārtot pagalmu. Apkaimju biedrības var radīt savus miniprojektiņus. 

Piemēram, Lienes ielas rajonā, kur ir sabiedriskā transporta kustība, trīs ielu krustpunktā iedzīvotāju biedrība vēlas izveidot tirdziņu. Izsludinās konkursu, mēģinās to panākt. Tāpat Brasas iedzīvotāju biedrība mēģina organizēt Lielo kapu savešanu kārtībā: definēt savas vērtības un pārdefinēt tās telpiskos veidojumus. Piemēram, ierīkot suņu parciņu. 

Mikrorajoni [padomju laikā] nebija būvēti uz demokrātisku cilvēku saliedēšanu. Cilvēki, kas tur sāka dzīvot, bija no vienas vides, piemēram, rūpnīcām. Tā nebija daudzpusīga vide. Tā nebija arī pašu cilvēku izvēle — dzīvot tieši tur. 

Piemērs no Vīnes. Tur ir tā sauktās būvgrupas — 6—7 ģimenes vienojas, kādu dzīves telpu vēlas. Veido nevis privātmāju rajonus, bet sagrupējas, lai dzīvotu vienā dzīvokļu mājā. Veicina mikrodemokrātiju: kopā uzaicina arhitektu, izveido projektu un atstāj daudz mazāku ekoloģisko pēdu nekā amerikāņu sapņa gadījumā, kad katrai ģimenei ir privātmāja. Arī Rīga ļoti izplešas uz Mārupi, Carnikavu, Garkalni. Taču 200 kvadrātmetru māja četriem cilvēkiem nav ekoloģiski.

Faktiski Pļavniekos un Ziepniekkalnā cilvēki dzīvo progresīvāk?
Katrā ziņā! Vienīgi viņiem ne vienmēr sanāk demokrātiskais mikrokosms. Ir jāuzlabo iekšpagalmi, kāpņu telpas, bet demokrātisko mehānismu izstrādāšanās nenotiek pati no sevis, cilvēki ir jāizglīto. Jāsarunājas — medijos, fiziski ar cilvēkiem rajonos. Jābūt pilsētas aktivitātēm, tās vieno. Pasākumi iekšpagalmos ir brīnišķīgi, draudzība un saprašanās ir demokrātijas pamats. Runājam, smaidām! Mēģinām izprast cits citu. Ar maziem mikrorajona festivāliem, svētkiem, kopējiem priekiem mēs varam izveidot saikni. Kopā kaut ko salabot, mācīties cits no cita. 

Dāņu pilsētvides veidotājs Toms Avermete runā par jēdzienu the commons. Kopējo. Piemēram, strūklaka ir the commons: cilvēks var nomazgāt rokas, putniņš var pielidot padzerties. Koki arī ir the commons, kopējās telpas daļa, koplietošanas objekts — zīlīte var uzlaisties, cilvēki un dzīvnieki var iegūt ēnu, no lapām var uzpīt Jāņu vainagu. Mums jāveido vairāk šādu objektu, lai aug draudzības.

Vai tas ir normāli, ka ar saviem takšiem staigāju pa zālienu parkā?
Mums Rīgā pietrūkst suņu parciņu. Tāds parciņš arī ir demokrātijas telpa, kur veidojas draudzības — iepazīstas gan suņi, gan saimnieki. Dzīvnieku klātbūtne pilsētā ir ļoti svarīga. Šādas mikroinfrastruktūras, kas ir labas dzīvniekiem, pilsētā jāievieš. Vīnē tas ir standarts. 

Rīgā jābeidz aizliegt lietas. Tas nav noziegums, ja ģimene brīvdienās apsēžas parkā un izbauda glāzi vīna. Cilvēkiem jāļauj būt brīviem parkos. Kur radīsies skaistās ainavas mākslā kā impresionistu gleznās 19. gadsimtā, ja nav brīvības un prieka? Parkos jādzīvo!

Vai mūsdienās ir iespējams nebūt turīgam un dzīvot kvalitatīvā mājoklī?
Ir grūti vispārināt materiālus, runājot par kaitīgumu. Mēs varam samazināt līmes toksīnus būvniecības procesā. Jāmācās pašiem atjaunot. Piemēram, vecu koka logu atjaunot pašam ir iespējams, bet tas aizņem laiku. To var atjaunot arī vienkārši, internetā ir video visās valodās, kā to darīt. Tas ir jautājums ne tikai par mājokli. Mēs varam salāpīt džemperi, sašūt bikses, salabot riteni. Tā ir jaunā kultūra, kas neatzīst mešanu ārā. Jāveido aprites ekonomika. 

Rīga ir tālu priekšā daudzām Eiropas pilsētām, nepieļaujot to kļūdas. Piemēram, neaizbūvējot katru brīvo pleķīti ar lielveikalu. Esmu absolūti priecīgs par Āgenskalna tirgu. Varam savest kārtībā arī pārējos tirgus, nevis ļaut izplesties pilsētā lielām pārtikas uzņēmumu ķēdēm. 

Mana laba draudzene Jūlija Obleitnere izdeva grāmatu par tukšajiem pleķīšiem pilsētā, intervējot gan biologus, gan arheologus, gan pilsētplānotājus. Šie tukšie pleķīši dod dabas daudzveidību, vēl lielāku nekā laukos, jo laukos tiek izmantoti pesticīdi un kukainīši slēpjas pilsētā. Šie pleķīši nodrošina dabisko augu daudzveidību pat vairāk nekā kontrolētie parki. «Nekārtīgie» pleķīši ir jānovērtē! Mums jāpriecājas, ka taurenīšiem ir, kur piedzimt.

Kā būvēt, lai nepietuvinātu klimata «pasaules galu»?
Būvniecības industrija ir viena no lielākajām piesārņotājām. Piemēram, Seulā Dienvidkorejā ir sabūvētas solīdas 12 stāvu ēkas no betona, bet to vidējais dzīves cikls ir 25 gadi. Tas ir ļoti maz betona ēkai. Ir pētījums, kas parāda, ka valsts IKP ir pielīdzināms betona patēriņa izaugsmei. Ir teiciens — jo vairāk betona mēs iegrūdīsim ekonomikā, jo vairāk tā tiks uzsildīta. Jo vairāk tā tiks uzsildīta, jo vairāk uzsildīsim planētu. Ir jāsamazina betona struktūras. Vienīgais veids — pārbūvējot, nevis nojaucot un būvējot no jauna. 

Mums jāskatās, kas notiek ar koka arhitektūru. Skandināvijā sāk parādīties pirmie koka debesskrāpji. Zināšanas un tehnoloģijas mums šajā gadsimtā atļauj ar koka ēkām «kāpt» augstāk par kokiem. Šīm ēkām ir ļoti augsta ugunsdrošība. Ļoti ceru, ka arī pie mums tādas ēkas radīsies. MADE arhitekti un Miķelis Putrāms brīnišķīgi kopj koka ēku zināšanas un pielieto tās praksē. Tomēr ēkas ir horizontālas, nevis vertikālas. Vai mēs varētu kļūt vertikāli ar koka ēkām? Domāju, ka interese prototipēt šādas ēkas būtu gan valstij, gan kokapstrādes uzņēmumiem.

Ar eksperimentālo arhitektūru nodarbojies arī tu. Ar ko tieši?
Esmu lektors Eksperimentālās arhitektūras institūtā Vīnē gan bakalaura, gan maģistra programmas studentiem. Mums ar kolēģi Jūliju ir sava studija, nodarbojamies ar arhitektūru. Uz Latviju cenšamies vest zināšanas izstāžu formātā. 

Ko darām arhitektūrā? Tikko iesniedzām darbu Turku Somijā — Vēstures un nākotnes muzeja projektu. Seši tūkstoši kvadrātmetru. Atradīsies pie ostas. Izveidojām divarpus apjomus (arhitektūras objektu projektus — red.), ļoti lielus, pēc laika kapsulas principa. Man liekas, savienot mācīšanos no vēstures ar diskusiju par nākotnes idejām ir ļoti interesanta ideja. Strādājam arī ar interjeru.

Arhitektūras muzeja izstādē bija redzamas mobilās mājas — finansiāli pieejamāka alternatīva dzīvesvietai.
Tām ir mīnusi, bet arī plusi tai sabiedrības daļai, kas nevar atļauties nopirkt mājokli. To definīcija ir nevis māja, bet gan mašīna — tai nepieciešama novietošanas shēma no 40 līdz 60 kvadrātmetriem. Mani ieinteresēja stāsts, kā cilvēki dzīvo mobilajās mājās Teksasas tuksnesī ASV. Kā māja kustas cauri Teksasas ainavai. Šīs mājas ir nākamais attīstības posms treileru pasaulē. ASV miljardieris Vorens Bafets izveidojis šādu projektu, lai «jaunie treileri» izskatās kā māja. 

Tagad tāda ēka ir arī Latvijā — izstādei bijām nofilmējuši to Murjāņos, pretī Imanta Ziedoņa skaistajai ēkai. Tas ir jaunais pārdefinējums «ēkai». Mīnuss ir tāds, ka ēka ir salīmēta, tās dzīves ilgums nav ļoti garš un ar katru sezonu krītas. Tomēr tas ir stūrītis, ko trūcīgākām ģimenēm atrast dzīvošanai uz Zemes.

Kā mums vispār veidot vidi apstākļos, kad Dienvideiropā vasarās no karstuma jau kūst asfalts un nav iespējams pārvietoties?
Varam samazināt asfalta daudzumu. Atpakaļ pie bruģa! Bruģis nav perfekts, bet tas tik ātri neuzkarst. To var izmantot lielveikalu stāvvietās, pilsētā. Franči saka — zem asfalta ir pludmale. Latvijā zem asfalta ir bruģis.

Ar ko nodarbojies pašlaik?
Projektēju pie Dagdas pāris [arhitektoniskas] struktūras, bet pagaidām neatklāšu, kādas. Es aicinu pārbīdīt kultūrskatu no Cēsīm un Valmieras uz Dagdu, Krāslavu, Zilupi. To reģionu varam revitalizēt ar kultūru. Mani senči nāk no turienes, un cenšos tur pavadīt laiku. Tur ir skaisti. Tur cilvēka zinātkārei ir, ko darīt. Tur var būt brīnišķīgi arhitektūras un mākslas festivāli. Ja man kāds jautātu, kur ļoti vēlos kaut ko uzbūvēt, es teiktu — Dagdā, vai Krāslavā, vai Zilupē.

Projektu atbalsta: