Literatūras gada balvai par debiju nominētās rakstnieces Rutes Kārkliņas stāstos ir daudz līdzcietības un mīlestības
Neilgi pirms Lieldienām Latvijas Literatūras gada balvas žūrija publiskoja balvai nominēto īso sarakstu. Vienā no intriģējošākajām nominācijām — par debiju — ir arī Rutes Kārkliņas vārds, viņa balvai izvirzīta par pirmo stāstu krājumu Ellīgi skaisti noslēpumi.
Intervijās Rute Kārkliņa ir teikusi, ka rakstīt — apzināti veidot tēlus, būvēt sižetu — sākusi salīdzinoši nesen, mācoties Literārajā akadēmijā. Tam varētu arī noticēt, debijas krājuma stāsti ir ļoti dažādi, un brīžam ir sajūta, ka rakstniece izmēģina dažādus literāros paņēmienus. Vienlaikus stāstnieka balss ir skaidra, un pāris lappušu garajos stāstos rakstniece spēj uzbūvēt savu pasauli.
Rutei Kārkliņai piemīt spēja pamanīt tēmas, par kurām teorētiski zinām no mediju problēmraidījumiem vai ziņu virsrakstiem. Taču rakstniece tos izstāsta maza bērna, mātes vai kaimiņa acīm skatītus, proti, no tāda cilvēka skatpunkta, kuram vai nu nepiemīt spēja līdz galam saprast notiekošo, vai arī saprot pārāk labi, bet viņam liegts iejaukties.
Te ir stāsts par tēti, kuru skārusi tā ļaunā slimība, kas cilvēka prātam liek pamazām visu aizmirst. Dzīvoklī parādās lapiņas ar lietu nosaukumiem, un mamma bērniem stāsta, ka tā viņi labāk varēšot iemācīties likt kopā burtus un sagatavoties skolai, bet lasītājam kaut kā ļoti gribas raudāt, sajūtot, cik nenovēršami viss virzās pretī traģēdijai, un vienlaikus notiekošajā ir tāds gaišums! Bērni mīl arī tādu tēti, kurš neatceras, bet domas par reiz justo mīlestību ir pēdējais, kas pazūd no tēva atmiņas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.