Valdība lēmusi par kritiskā stāvoklī esošās Stūra mājas pārdošanu. Kādus riskus tas rada vēstures mantojumam, stāsta Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība
Pēcpusdienā pirms svētkiem Rīga ir tā sastrēgusi, ka pirms tikšanās vairs neatliek laika ieskriet pēc kafijas, kā biju iecerējusi. Savā ziņā esmu par to atvieglota — kā lai noriju kaut malciņu Stūra mājā?! Vietā, kur sienās iesūkušās sāpes un izmisums. Šajā namā Brīvības un Stabu ielas krustojumā padomju vara pratināja, ieslodzīja, spīdzināja un nonāvēja cilvēkus, kurus uzskatīja par komunistiskā režīma pretiniekiem. Visā okupācijas laikā čeka Latvijā ierosināja 48 tūkstošus krimināllietu par «noziegumiem» pret komunistisko režīmu.
Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība mani sagaida vienīgajā apsildāmajā šīs ēkas telpā — nelielā istabā ar darbgaldu un dīvāniņu, kur ziemā muzeja gidi nāk sasildīties. Pie viņas žaketes gandrīz vai kvēlo koša dzintara piespraude.
Vība neslēpj — arī viņu Stūra mājā pārņem spēcīgas emocijas. Viņa pateicas Dievam, ka šeit nav mocīts neviens no ģimenes locekļiem, taču atceras — kā bērns padomju laikos, ejot šeit garām uz skolu, vienmēr izvēlējās otru ielas pusi. Ģimenē viņai mācīts, ka jāturas no šīs ēkas pa gabalu. Tagad šeit viņas vadītais muzejs izveidojis izstādi Čekas vēsture Latvijā.
«Mūsu 20. gadsimta vēsturi uztveru ne tikai kā stāstu par to, ko okupācijas varas izdarīja ar mūsu zemi, tautu un cilvēkiem, bet vēl vairāk kā stāstu par mūsu drosmi. Tas tiešām ir apbrīnojami — saglabāt ideju par mūsu valsti un atjaunot neatkarību pēc 51 okupācijas gada,» viņa atbild uz jautājumu, kāpēc izvēlējusies strādāt Okupācijas muzejā. Viņa uzskata, ka nākamajām paaudzēm jāsaglabā stāsti par okupācijas varas represijām, jo, «lai justu piederību valstij, jāsaprot, kāda cena par to ir maksāta».
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.