Romānā par Islandes pirmā prezidenta mazmeitu ir daudz dzīves un dusmu, bet maz klusuma
Reiz sākusi stāstīt, islandiešu rakstnieka Halgrīma Helgasona romāna vēstītāja Herbjorga Marija Bjornsons vairs nerimst līdz pat mūža beigām. Lai gan lielākoties viņai tuvumā nav neviena klausītāja — 80 gadus vecā sieviete mājo garāžā, kur vienīgais regulārais viesis ir kopēja Irbe —, Marija nespēj un arī nemēģina apturēt sava mūža stāstu. Tas ir ne tikai laikmeta vēstījums, bet arī izaicinājums, ko viņa met ģimenei un valstij, kas iemīlējusi klusumu un nevēlas dzirdēt par pašu dzīves un vēstures sāpīgajām lappusēm.
Bērnībā pieredzējusi Islandi, kas vairāk līdzinājās senajās sāgās aprakstītajai pasaulei nekā mūsdienu postindustriālajai republikai, pusaudzes gados Marija piedzīvo Otrā pasaules kara drausmas — badu, nāvi, izvarošanas. «Biju karalaika bērns — ne tai ziņā, ka būtu uzaugusi kara apstākļos, drīzāk — pats karš mani uzaudzināja. Es kļuvu par pasaules sievieti, vēl pirms vispār man pienāca sievietes gadi,» viņa saka, atceroties šo laiku. Tad atmiņas Mariju aizved uz Hamburgu 1962. gadā, atgādinot par nejaušu deju ar Džonu Lenonu, bet jau nākamajā nodaļā domas pārceļas uz 1862. gadu, vēstot par viņas vecmāmiņas Veras piedzimšanu un bērnību.
Arī romāna turpinājumā stāsts nemitīgi pārvietojas laikā, visbiežāk no mūsdienām, 2009. gada, pārceļoties Otrā pasaules kara atmiņās, tad atgriežoties atpakaļ, bet pa reizei izmetot līkumu arī gadsimta sākumā vai 20. gadsimta otrajā pusē, kur vēstītāja jau ir kļuvusi par sabiedrības dāmu. Šī lēkāšana padara lasīšanu fragmentāru un viegli dezorientējošu, kopējam sižeta pavedienam nereti izšķīstot atsevišķos stāstos, kurus kopā satur drīzāk Marijas balss un vispārējie motīvi, nevis vienots vēstījums.
Tiesa, daudzus stāstus ir iespējams baudīt kā patstāvīgus tekstus. Daļa no tiem drīzāk ir fantastiski — kā stāsts par «reiha pēdējo žīdu», Hitlera pusbrāli, vīrieti bez kājām, kuru Marija satiek dzelzceļa stacijā, iemīl un drīz vien arī zaudē, kad viņš nespēj beigt ņirgāties par sastapto esesieti. Tomēr cita daļa sievietes pieredzes ir ne tikai skaudri reālistiski aprakstīta, bet arī sakņojas patiesā dzīvesstāstā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.