Komponists Vilnis Šmīdbergs (79) vairākus gadus nespēja komponēt. Avots bija aizvēries. Tikai tagad beidzot top jauns darbs, un šonedēļ komponists saņem Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu
Šmīdberga balss ir aizsmakusi, viņš runā pusčukstus. Pie vainas nav pavasara vīrusi vai ieilgusi ballīte. «To balsij nodarīja gari gadi pedagoga amatā mūzikas skolā,» paskaidro Vilnis Šmīdbergs. Balss saites ilgstoši mocītas, bija nepieciešama operācija, bet pēc tās vairs neskan kā agrāk. «Nekas, neesmu jau dziedātājs,» ironiski nosaka komponists.
Pēkšņi iezvanās telefons. «Labais draugs, es tev pārzvanīšu vēlāk,» aši nosaka Vilnis un noliek klausuli. Zvanītājs ir komponists Pēteris Vasks, abus saista draudzība jau vairāk nekā 60 gadus. Bieži sazvanās, vienmēr esot, par ko runāt — par mūziku, mākslu, mazbērniem, politiku…
Draudzība aizsākās 1964. gada vasarā, «karstā un saulainā dienā», vēlāk pastāsta Vasks. Abi jaunekļi satikušies pirms iestājeksāmena Mūzikas akadēmijā, tolaik — konservatorijā. «Akadēmijas priekšā ieraudzīju jaunekli ar zilām acīm, kurš runāja brīnišķīgā ventiņu izloksnē. Tur dzima mūsu pievilkšanās, uzreiz kļuvām labi draugi,» atceras Vasks, kurš nāk no Aizputes.
Tikko dzimusī draudzība gan varēja neizveidoties. Vilni uzņēma kompozīcijas nodaļā, bet Vasku kā baptistu mācītāja dēlu konservatorijā neuzņēma. Tomēr kurzemnieki saziņu turpināja. Vēstulēs. «Es, mācoties Viļņas konservatorijā, bet Vilnis, [pēc iesaukšanas armijā] sargājot padomju impērijas robežas,» atceras Vasks. «Abi intensīvi sarakstījāmies un draudzību uzturējām arī no attāluma. Kas to būtu domājis, ka tā noturēsies visa mūža garumā!»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.