Rakstnieces Ēlinas Kullhēdas romāns Eiforija iegremdē lasītāju pretrunu plosītā apziņā
Romāns vēsta par amerikāņu rakstnieces Silvijas Plātas mūža pēdējo gadu, pirms viņa 1963. gadā izdarīja pašnāvību. Londonas dzīvokļa virtuvē viņa noindējās ar gāzi, kamēr abi mazie bērni gulēja citā istabā. Šis traģiskais gals grāmatā neparādās, taču kā tumša ēna gulst pāri ikvienai romāna lappusei jau no pašā sākumā aprakstītajiem «septiņiem iemesliem nemirt», kuros Plāta nolād vīru, slaveno angļu dzejnieku Tedu Hjūzu, un alkst atriebības, mīlestības, dzīves ar bērniem.
1962. gadā Plātas dzīve ir izšķirošu notikumu pilna. Viņa piedzemdē otro bērnu Nikolasu, saņem ziņu par romāna Stikla kupols gaidāmo iznākšanu, izšķiras no vīra, kurš ir iemīlējies citā sievietē, pārceļas uz Londonu un raksta — nevaldāmi, gandrīz kā apsēstībā, pirmsausmas stundās ļaujot uz papīra iznākt caurcaurēm personiskiem dzejoļiem, kas vēlāk pārtop viņas otrajā dzejas krājumā Ariela. Fragmenti no šiem tekstiem ir arī Eiforijā, Plātas novērojumos un vārdos, lai gan viņas darbu vai biogrāfijas pārzināšana nav priekšnosacījums šī romāna izbaudīšanai.
Arī zviedru rakstniece Ēlina Kullhēda savu romānu ir rakstījusi kā dzejniece. Teksts tajā uzplūst un atkāpjas līdzīgi okeāna viļņiem, pirmās personas vēstījumam regulāri pāraugot te niknā, te patiesi eiforiskā vārdu izvirdumā. Šajā romānā Plāta nav neaizsniedzams dižgars, bet gan dzīva un dzīvot kāra jauna sieviete, kas grib «turēt starp lūpām cigareti — un pirmkārt — būt mežonīgs, sapņojošs gars, mīlēta un iekārota viņa rokās, ar skūpstu zīmogiem uz kakla». Kullhēda te runā iekšēju pretrunu mocītas rakstnieces, sievietes un mātes balsī. Viņa atklāj iekšējo pasauli, kurā mīlestība pret neuzticīgo vīru un abiem mazajiem bērniem — Plātas nāves brīdī vecākajai meitai Frīdai bija nepilni trīs gadi — nevis apslāpē, bet drīzāk pastiprina radošo intensitāti, viņas visaptverošo nepieciešamību turpināt rakstīt. «Bija tikai viena atbilde, bija tikai viena vienīga atbilde uz visu,» vienubrīd romānā saka Plāta, «un tā bija — vārdi, vārdi, ar kuriem rakstīt, ar kuriem aizdrīvēt klusumu, kurus izgrebt no klusuma, ar kuriem pielaist visam nožēlas pilnas liesmas.» Un tas nozīmē gan dziļu pārgurumu no ikdienišķajiem pienākumiem, gan bezpalīdzīgas dusmas uz apkārtējiem, kas ne tikai nepalīdz viņai tikt galā ar dzīves nastu, bet arī pārmet, apšauba un visbeidzot pamet vienu.
Par spīti visam, Plāta sākumā vairākkārt mēģina sevi pārliecināt, ka tieši šī patiesībā ir viņas sapņu dzīve, jo viņai taču ir kārotie bērni, gada sākumā vēl arī skaists un talantīgs vīrs un romantiska dzīvesvieta — mācītājmāja laukos Anglijas dienvidrietumos. Reizēm tas šķietami izdodas, tomēr viņas prieks lasītājam vienmēr rādās mazliet pārspīlēts, neīsts.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.