Šoziem Re:Baltica laida klajā dokumentālo filmu Šķelšanās par krievu un latviešu pasauluztveri kara apstākļos Eiropā. Nu žurnālistes paplašina tēmu ar personiskiem stāstiem — Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī tapusi unikāla aizkadru izrāde
Uzmanīgi vēroju izrādes Šķelšanās mēģinājumu kādā februāra piektdienā — mēģinu atšifrēt, kuri ir žurnālisti un kuri — aktieri. Ingu Spriņģi un Sanitu Jembergu, pētnieciskās žurnālistikas centra līderes Re:Baltica, pazīstu kā senus kolēģus un draugus. Tomēr skatuves prožektoros bija arī man mazāk zināmi žurnālisti — seši. Un četri aktieri. Visi savus sāpīgajos vēstījumos bija tik patiesi, ka mani minējumi par skatuves profesionāļiem cieta neveiksmi. Beigās viņus tomēr atpazinu — atšķirībā no žurnālistiem aktieri ar skatienu urbās savos eksemplāros un zibenīgi izpildīja režisora Valtera Sīļa uzdevumus, piemēram, atveidot vilciena šņākoņu un pieturu nosaukšanu. Nujā, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra zvaigzni Veroniku Plotņikovu es pazinu, jo viņa daudz redzēta latviskajā mediju telpā, arī TV dziesmu šovos.
Vilciens ir iespaidīga metafora, ko Re:Baltica komanda izvēlējusies gan plaši izskanējušajā dokumentālajā daudzsēriju filmā Šķelšanās par krieviem un latviešiem mūsu valstī, gan izrādē, kas paplašina tēmu ar personiskiem žurnālistu stāstiem.
Filmā žurnālistes izseko dažādiem Latvijas iedzīvotāju stāstiem, īpašu uzsvaru liekot uz Daugavpili, bet izrādē viņas stāsta par sevi — savu dzimtu, bailēm un raizēm, kas sakāpinātas un liek uzdot sev jautājumus kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Es uzzinu, ka divas žurnālistes uzaugušas jauktā ģimenē — vienai krieviete ir mamma, bet otrai krievs ir tēvs. Viņu stāsti izrādē aizved skatītāju dziļās pārdomās — aiz robežas, kur iespējamas vienīgi pareizās atbildes. Nē, ne par karu Ukrainā un vērtībām Latvijā — te viss ir skaidrs. Drīzāk par to, kā justies prorietumnieciskam, demokrātiski noskaņotam jaunam cilvēkam Latvijā, kura saknes daļēji saistītas ar Krieviju. Šādi stāsti ir arī aktieriem, kas spēlē izrādē. «Spēlē» šajā gadījumā nav pareizi sacīts. Viņi ar emocionālu iesaisti izrādē palīdz atainot žurnālistu stāstus.
Intervijā Re:Baltica vadītāja Sanita Jemberga atzīst, ka vārds «izrāde» viņai netīk, jo saistās ar spēli. Kaut ko samākslotu. Žurnālistu stāsti ir patiesi — no dzīves.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.