Iepretim Krievijas vēstniecībai Rīgā nupat atgriezies slavenais Putina miroņgalvas plakāts — iepriekšējo nopostīja vētra, bet cilvēki saziedoja jaunam. Pāri ielai ir puķu klājiens, deg sveces Navaļnija piemiņai un paštaisīti plakāti apsūdz Putinu slepkavībā. Blakus nemitīgi skan bērnu raudas. Tas ir skaļrunis spēļu laukumiņā — protesta instalācijā pret Ukrainas bērnu nolaupīšanu okupētajās teritorijās, par ko Putinam ir izdots starptautisks aresta orderis. Tālāk parkā milzīgs stends vēsta: «Ukraina var uzvarēt.»
Šonedēļ aprit divi gadi, kopš Putins nosūtīja tankus uz Kijivu cerībā trīs dienās likvidēt Ukrainas neatkarību. Taču 24. februārī būs jau 731. diena, kopš ukraiņi sekmīgi pretojas šim murgu scenārijam. Kremlis ir iznīcinājis ciemus un pilsētas, sakropļojis un nogalinājis tūkstošiem cilvēku. Taču Ukraina joprojām ir neatkarīga valsts, kuras nācija kara gados ir kļuvusi stiprāka, kamēr Krievija zaudē resursus un iznīcina savu tautu.
Ukraina var uzvarēt, ja Rietumu sabiedrotie beigs tizloties un piegādās ieročus. Laikā, apjomā, īstos. Jūtot ASV priekšvēlēšanu krampjus, Eiropas smagsvari sāk reāli novērtēt riskus un savu atbildību par mieru kontinentā. Tā ir laba ziņa.
Divi gadi ir ilgs laiks, dzird runas par kara nogurumu. Ko tieši tas nozīmē? Vai esam noguruši no tā, ka ukraiņi aizstāv savu dzīvību, ģimeni, mājas? Nē. Es esmu nogurusi no Putina. No tā, ka viņš slepkavo katru dienu. No tā, ka Krievijā ir atjaunota totalitāra tirānija, kas tieši apdraud arī mūs. Lai atpūstos no kara, tajā ir jāuzvar. Tāpēc slava varoņiem, kuri ir krituši un diemžēl vēl kritīs pirms šīs uzvaras!
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.