Animācijas režisore Roze Stiebra tikko saņēmusi Lielo Kristapu par filmu Sirds likums. Kā viņa kļuva par savas jomas leģendu?
Joprojām varu raudāt, kad YouTube skatos režisores Rozes Stiebras animācijas filmu Zaķīšu pirtiņa. Kad filma 1979. gadā iznāca, man bija pieci gadi. Zaķu mamma mēnessgaismā gar mežu nesa klēpī zaķēnu, fonā skanēja Imanta Kalniņa mūzika, un man tas atgādināja pašas mammu — kā viņa svētdienu vakaros mani nes no vannasistabas uz tīri saklāto gultu.
Vēlāk Roze vairākkārt stāstījusi, ka tieši tāds bijis filmas ar Viļa Plūdoņa dzeju mērķis — universāls mīļums. Siltums, ko pazīst katrs bērns un kas arī jāsaņem katram bērnam. Otrs aspekts — viņas filmām vienmēr raksturīgs latviskums.
Pagājušā gadsimta 60. gadu vidū atgriezusies no studijām Ļeņingradā, kur mācījās par leļļu teātra aktrisi, Rozālija Stiebra sāka strādāt Latvijas Televīzijā. Bija viena no animācijas žanra aizsācējām Latvijā.
Lai arī totalitārā sistēma veicināja, ka liela daļa filmu tiek radītas krievu valodā un tālāk tulkotas citās PSRS republiku valodās, Roze iecirtīgi turējās pie latviešu oriģinālsatura un savās filmās izmantoja latviešu autoru darbus. Viņas Zelta sietiņš, Kaķīša dzirnavas, Pasaka par Sisi Vijoļkāju, Suns Funs un vējš veido Latvijas animācijas zelta klasiku.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.