Jāieņem pasts, stacija un tilti — apmēram tā no skolas laika atceros revolūcijas vadoņa Ļeņina pamācības, kā tikt pie varas. Simt gadus vēlāk esam pasaulē, kurā tiltiem un stacijām joprojām ir milzīga nozīme, bet pasts ir ļoti mainījies.
«No brāļa jau piecas dienas nav vēstules,» esmu rakstījusi tīņa gadu dienasgrāmatā, ko nesen pāršķirstīju. Bet telefonsarunas! Manā bērnībā no Madonas piezvanīt radiem uz Rīgu — tā bija vesela epopeja… Vispirms jāizdīc, lai mamma paņem līdzi uz telefona centrāli. Ejam, piesakām tālsarunu pie lodziņa. Jāgaida rindā savienojums. Sauc! Fiksi iestūķējamies lakotā koka kabīnē ar stiklotām durvīm. Jāpiešaujas, cik skaļi klausulē kliegt, lai var dzirdēt Rīgā, bet ne blakus kabīnē. Tagad telefoncentrāle, telegrāfs un pasts — tas viss ir plaukstas izmēra viedtālrunī, kāds ir kabatā gandrīz katram bērnam.
Tomēr milzīgu sašutumu ir sacēlis Latvijas Pasta plāns likvidēt lielāko daļu reģionālo nodaļu. Vairāk nekā pusi no tām, kas vēl atlikušas pēc lielās griešanas pandēmijas laikā. Pirms pāris gadiem Latvijā bija 300 pasta nodaļu, tagad palikušas ap 170, bet pasts grib gadu pabeigt ar 71. Tas ir par traku, pie slēgtajām durvīm sauc ne tikai pensionāri (no kuriem daudzi turas pie podziņtelefoniem, un ceturtajai daļai nav pieejams internets!), bet arī pašvaldības un ministrs. Viņš apturējis plānu, uzdevis vēlreiz izanalizēt un atgādina par informatīvās telpas drošību Latvijā.
Reformas vajag, bet cilvēki par tām ir laikus jāinformē un jāpiedāvā reālas alternatīvas, lai nav sajūta kā revolūcijā, kad pasts jāsargā no valsts izputinātājiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.