Dienu pirms Ukrainas prezidenta Zelenska ierašanās Rīgā es mūsu Krievu teātrī noskatījos izrādi Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. Tas ir izsūtījumā dzimušās Sandras Kalnietes dzimtas skarbais likteņstāsts, kādu padomju okupācija lēma tūkstošiem latviešu ģimeņu. Vispirms 1941. Tad 1949. Un tagad tas pats notiek Ukrainā, kur piektā daļa zemes ir okupēta. Cilvēkus nogalina, spīdzina, deportē vienkārši tāpēc, ka viņi vēlas būt brīvi un veidot savu valsti.
Izrāde sāpēja, smacēja, lika raudāt. Netaisnības atkārtošanās atkal un atkal ir briesmīga, nepanesama. Krievu «padomju tauta» nav savus melnos darbus ne atzinusi, ne nožēlojusi, ne izpirkusi, un tāpēc turpina pati grimt asiņainā tirānijā un slīcināt tajā visus, kam tiek klāt. Vienreiz tam ir jāpieliek punkts. Mums kopā. Ukrainā. Tagad.
Karš ievelkas un uzvaras svinību dienai pat gadu vēl nevar pateikt. Tomēr Zelenska ierašanās Rīgā pagājušajā nedēļā — pirmoreiz kopš Krievijas lielā iebrukuma Ukrainā — man likās kā mazi svētki. Bija spēcinoši klātienē redzēt, cik stingri viņš stāv uz zemes savos armijas zābakos. Kā nav padevies nogurumam, bet nav arī nocietinājies vai zaudējis cilvēcību. Kā viņa pateicības vārdi spēj saviļņot.
Baltijas apciemojums noteikti ir spēcinājums Zelenskim un ukraiņiem viņu cīņā, bet arī mums — uzticamākajiem Ukrainas draugiem. Jo mums jāliek lietā visa sava varēšana, jāspiež uz visām pogām, lai pārliecinātu ietekmīgos NATO partnerus, ka nedrīkst pagurt un «iesaldēt» šo karu. Ukrainai vajag vairāk ieroču un naudas, lai uzvarētu. Labā ziņa — visi šie resursi ir, vajadzīga tikai griba uzvarēt.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.