Trauslās sniegpārsliņas

Cilvēkiem vajadzētu uzlabot prasmi krīzes situācijās palīdzēt sev un citiem, uzskata psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Viņš vada pērn decembrī atklāto Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centru

Ir agra piektdienas pēcpusdiena, un Ņikita Bezborodovs nesen pabeidzis lekcijas Rīgas 5. pamatskolā. Dzirdētais pedagogiem palīdzēs strādāt ar bērniem, kuriem ir dažādu veidu traucējumi. Mēs tiekamies pie viņa mājās. Dzīvoklis atrodas sestajā stāvā, un pa plašās antīkā stilā iekārtotās viesistabas logiem paveras elpu aizraujošs skats uz Vecrīgas jumtiem. Saņēmis komplimentus, Bezborodovs pastāsta, ka agrāk mājoklis piederējis aktiera Viļa Daudziņa ģimenei.

Viņš pagatavo man kafiju, sev ielej ūdeni, jo «savu kafijas krūzi» jau izdzēris, un mēs apsēžamies pie apaļa koka galda. Runājam par to, ko mainīs bērnu psihiatrijas klīnikas pārtapšana par psihiskās veselības centru, kā mazināt vielu lietošanu pusaudžu vidū, un arī par to, ka bērnu uzvedība ir pieaugušo atbildība. Tik ilgi, kamēr saule nolaižas līdz namu jumtiem un spīd acīs tā, ka brīdi redzu tikai pretimsēdošā ārsta siluetu. 

Kādā intervijā nesen minējāt, ka bērnu psihiatrijas klīnikā 2022. gadā ambulatoro konsultāciju bija par trešdaļu vairāk nekā agrāk un pacientiem vizīti vajadzēja gaidīt rindā pusgadu. Vai iemesls ir tas, ka mazinās aizspriedumi vai arī traucējumu kļūst vairāk?
Rindu problēma ir sena. Daļēji tas saistīts ar to, ka mums tobrīd nebija pietiekams cilvēkresursu daudzums. Pieprasījums aug ātrāk, nekā spējam celt kapacitāti. Viens no iemesliem ir tas, ka palielinās vecāku informētība, sabiedrībā mazinās aizspriedumi. Piemēram, pēdējos gados strauji pieaudzis pieprasījums pēc palīdzības bērniem ar autismu. Ne jau tāpēc, ka bērniem autisms pēkšņi ir biežāk. Vecāki to pamana arvien agrāk un ir gatavi nākt pēc palīdzības. 

Vai palīdzību pie jums nemeklē arī cilvēki, kam patiesībā to nemaz nevajag, jo garīgās veselības speciālistu apmeklēšana mazliet kļuvusi par modes lietu?
Iespējams. Palīdzības sniegšanu vajadzētu veidot pēc Maslova piramīdas principa. Visa pamatā ir pašpalīdzība — ar daudzām lietām varam tikt galā paši, ja mums ir zināšanas, resursi, prasmes. Jautājums — vai bērniem iemācām tikt galā ar dažādiem emocionālajiem stāvokļiem? Nākamajā pakāpē ir līdzcilvēki — vecāki, citi pieaugušie, vienaudži. Tālāk nāk formālāka palīdzība, kas lielākoties balstīta sabiedrībā. Tāpēc savulaik kopā ar Lieni Dambiņu no Bērnu slimnīcas fonda izveidojām Pusaudžu resursu centru. Tas dod iespēju jaunietim pašam atnākt pēc palīdzības gadījumā, ja iepriekšējie līmeņi nav nostrādājuši. Tikai pašā piramīdas spicē atrodas ļoti augsti specializēta palīdzība. Ja pamata līmeņi nav nodrošināti, veidojas lielāks spiediens uz augstāko līmeni — visi grib tikt pie psihiatra. Bet katram savu psihiatru nevajag!