Vai graudu tranzīta aizliegums ir šāviens savā kājā?

Sākoties karam Ukrainā, pasaule mainījās. Pārmaiņas daudzās nozarēs sākās, kad tika ieviestas sankcijas. Viena no svarīgām, gandrīz visiem nepieciešamajām lietām, kam esam tranzītvalsts, ir graudi. To pārvadāšanai izmantotas gan ostas, gan dzelzceļa satiksme, taču tranzīta ierobežošana var radīt gana daudz problēmu.

Latvijā darbojas trīs lielas ostas, caur kurām tiek nodrošināts graudu tranzīts. Pārkraušanas termināļu kopējā kapacitāte pārsniedz 15 miljonus tonnu. No šiem apjomiem gadā tiek eksportēti vidēji trīs miljoni tonnu Baltijas valstīs audzēto graudu. Kapacitāte ļauj to vēl 12 miljoniem tonnu. Skaidrs, ka bez papildu tranzīta apjomiem Latvijas termināļi nevarēs pastāvēt, bet tajos strādā 800 – 900 cilvēku. Tāpat termināļos darbojas ar jūru saistītu uzņēmumu darbinieki, brokeri, surveijeri – graudu jomā ostu tranzītpunktos strādājošo cilvēku kopskaits Latvijā pārsniedz 1000.

Graudus lielākoties pārvadā ar dzelzceļa palīdzību. Latvijas dzelzceļa pārvadājumu apjoms 2023. gadā jau samazinājies par 15-20%, salīdzinot ar 2022. gada apjomu – tas ir, līdz 13,3 miljoniem tonnu. Ja no šīs summas atskaita arī graudus, kas šobrīd veido vairāk nekā pusi no visām pārvadātajām kravām, kas ir 7,5 miljoni tonnu, Latvijas dzelzceļa darbam principā būtu jāapstājas. Taču šobrīd uzņēmums nodrošina darbavietas 6 – 7 tūkstošiem cilvēku.

Kādreiz darbinieku skaits bija krietni lielāks. 2018. gadā koncernā bija nodarbināti 10,4 tūkstoši cilvēku. Pēc tam daudzus darbiniekus no Latvijas dzelzceļa atlaida. 2020. gadā Latvijas dzelzceļa darbinieku skaits bija 8539, savukārt 2021. gadā pēc 1388 cilvēku atlaišanas palika 7151.

Sankciju mērķis pašsaprotami ir Krievijas novājināšana. Ja Eiropas Savienība tik tiešām vēlas vājināt agresorvalsti, jāveic absolūta blokāde.

Ja Latvija ierobežos graudu tranzītu, Krievija izmantos citus ceļus. Svarīgi arī atcerēties, ka pa dzelzceļu pārvadātie graudi nepaliek Latvijā, bet sasniedz citas valstis. Caur Eiropas valstīm tie nonāk nabadzīgās Āfrikas valstīs: Somālijā, Mali, Nigērijā.

Turklāt jāatceras, ka, neveicot graudu tranzītu caur Latviju, nauda paliks Krievijā, sekmējot agresorvalsts ekonomiku un ļaujot darbināt kara mašīnu. Reģionā visstraujāk augošās ostas ir Visocka, Ustjluga un Primorska. Tajās ir moderni graudu pārkraušanas termināļi. Piemēram, Visockas termināļa jauda ir 4 miljoni tonnu gadā. Ja graudus nevedīs caur Latviju vai Eiropu – pelnīs Krievija. Graudi ne tuvu nav Krievijas ekonomikas veidotājs. Lai agresorvalsts izjustu sekas no sankcijām, ir nepieciešama jau iepriekšminētā absolūtā blokāde, jo vairāk nekā 70% Krievijas importa sastāda ogļūdeņraži (gāze, nafta u.c.).

Sankcijām pret Krieviju ir jābūt, taču arī jāsaprot, vai, ieviešot tās pārāk drakoniskas, nevaram kaitēt paši sev. Graudi nav lielākā problēma – to nepiegādāšana Āfrikas kontinenta valstīm var novest daudzus cilvēkus badā un radīt jaunu migrācijas vilni Eiropā. Efektīvākā metode būtu agresorvalsts ekonomikas graušana, to pilnībā izolējot no pārējās pasaules.

 

Autors ir Latvijas Stividorkompāniju asociācijas padomes loceklis