Vēsturnieks Gustavs Strenga izpētījis piemiņas kultūru viduslaiku Livonijā, kas met tiltu arī uz šodienas Latviju
Eiropas augstskolās viduslaiku vēsturi izstudējušais doktors Gustavs Strenga pieder pie jaunās pētnieku paaudzes, kas darbojas aizraujošā un sarežģītā tēmā: pēta viduslaiku sabiedrības kultūru Baltijas reģionā. Unikāla šī joma ir tāpēc, ka pieejami tikai divi tā laika teksti — tajos vēsturnieki arī atsperas, ar savām pētījumu metodēm paverot mums zināšanu lauku par to, kāda bija dzīve Livonijā, mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā.
Novembrī, kad latvieši lielā skaitā ar grābeklīti bagāžniekā dodas kopt kapus, Strengam iznāk monogrāfija angļu valodā Atceroties mirušos. Kolektīvā atmiņa un piemiņa vēlo viduslaiku Livonijā. Par grāmatu jau atzinīgi izteikušies viņa kolēģi Oksfordā un Tartu. Tā vēsta, kā mūsu senči atcerējās pagātni ar mirušo piemiņas rituāliem, kā tas palīdzēja veidot identitāti un attiecības dzīvo starpā. Vēsturniekam ir, ko teikt arī par viduslaiku ietekmi uz mūsdienu Latviju.
Kad latvieši novembrī rosās pa kapiem, par ko viņi domā — savu nāvi, citu cilvēku nāvi vai ko citu?
Es domāju, par visu minēto. Atceras tos, ar ko bijuši kopā. Domā par savu nāvi. Kapu kultūra Latvijā ir mēģinājums reflektēt, ko nozīmē mirt. Tā apliecina vēlmi apzināties pagātni, rūpēties par senčiem.
Kas tad ir ģimene? Spēja atcerēties, kas ir mūsu vecāki, vecvecāki, kas ir viņu vecāki. Kad biju mazs puika, 80. gadu beigās mūsu ģimenei speciālists veidoja ciltsrakstus. Bija svarīgi ieraudzīt ģimeni saistībā ar cilvēkiem, kuri dzīvojuši pirms simt, simtpiecdesmit gadiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.