Valles pamatskolas direktors Jānis Viegliņš skaidro, kāpēc Manabalss.lv vāc parakstus, lai sākumskolā un pamatskolā bērniem aizliegtu lietot viedtālruņus
Par Valles pamatskolas direktoru Jānis Viegliņš strādā tikai pāris mēnešus, bet jau paspējis uzņemt apgriezienus. Palielinājis skolēnu skaitu par deviņiem bērniem, kas mazai lauku skolai ar nepilniem 100 skolēniem ir ievērojams pienesums. Un pierunājis vietējo mācītāju kļūt par datorikas skolotāju. «Viņam ir Amerikā iegūta izglītība, kāpēc ne,» saka Jānis. Tāpat par ziedojumiem izdevies izveidot trenažieru zāli pamatskolas bērniem.
Nu Jānis enerģiski ķēries pie ieceres visas Latvijas mērogā — iesniedzis iniciatīvu Manabalss.lv, lai ar likumu aizliegtu personīgo viedierīču izmantošanu sākumskolās un pamatskolās, tātad līdz 9. klasei. Ar Jāni intervijā sazināmies attālināti, jo viņš ar meitu skolēnu brīvdienās devies uz Tartu.
Direktora ieskatā vardarbība skolās, eksāmenu vājie rezultāti, daudzu devīto klašu skolēnu palikšana uz otru gadu ir sekas, ar ko sabiedrībai ir jācīnās, taču neviens skaļi negrib runāt par problēmas cēloni. Taču pedagogi to sen jau redz! Jānis stāsta, ka bērni nesaprot izlasītos uzdevumus, jo ikdienā ļoti maz lasa — grāmatu izkonkurē viedierīču lietotņu saturs, kas ir apzināti veidots bērnu uzmanību pievelkošs un interesants. «Ko jūsu bērns izvēlēsies, ja jums vienā rokā būs grāmata, bet otrā viedtālrunis,» viņš uzdod retorisku jautājumu. Taču tas ir svarīgs jautājums, jo direktors uzsver — atbildīgi par bērnu iegrimšanu viedierīcēs ir pieaugušie. «Aizbāžam muti, lai būtu klusums un pašiem mierīgs vakars pēc darba,» Jānis saka. Šādas rīcības nākamās sekas — bērns nav vakarā atpūties, no rīta uz skolu atnāk neizgulējies un nav gatavs apgūt mācību vielu.
«Momentā, kā noskan zvans, tā apsēžas pufos, telefons no kabatas laukā, un iegrimst ekrānā,» direktors stāsta par ikdienas realitāti starpbrīžos. Skolas tirdziņu iekārtot neviens palīgā neraujoties, labāk «sēžot telefonā». Pirms kļūšanas par direktoru Jānis skolā mācījis sociālās zinības un jau tad pamanījis, ka bērni neizmanto starpbrīdi, lai izkustētos pēc 40 minūšu sēdēšanas stundā vai aprunātos savā starpā. Kur nu vēl, lai sagatavotos nākamajai stundai vai pieietu pie skolotāja un pajautātu par to, ko varbūt līdz galam nav sapratis no stundas laikā dzirdētā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.