Vakarā, kad rakstu šo sleju, Latvijas Radio koris dzied Hāgā. Koncerttūre Nīderlandē un Beļģijā, protams, ir sen plānota, bet izcilajiem mūziķiem tagad uzstājoties ir vēl viens spožs lauru vainags, ar ko lepoties. Pagājušajā nedēļā koris saņēma prestižo žurnāla Gramophone balvu par pērn izdoto albumu ar Džona Keidža mūziku. Starp citu, koris pie albuma sāka strādāt pandēmijas laikā, un diriģents Sigvards Kļava saka — tas bija eksperiments, spēle. Nekas izkalkulēts vai paredzams.
Diriģents intervijā ir gan sapņaini noslēpumains, kad runā par mākslu kā cilvēciska pārdzīvojuma avotu, kas nedrīkst būt ideoloģiju vai mārketinga producēts sociāls projekts. Bet vienlaikus Kļava ir arī skarbi tiešs, runājot par finanšu trūkumu kultūrai Latvijā. Viņam šķiet pazemojoši publiski runāt par neadekvāto atalgojumu, tomēr — ja pat mūziķi ir «atļāvušies atvērt muti, tad tiešām ir sūdi».
Nav jābūt finanšu guru, lai pamanītu, ka Latvija ir brīnumaina zeme — te vienlaikus naudas gan trūkst, gan pietiek, ko izšķērdēt. Skaidrs, ka pandēmija, karš Ukrainā, inflācija un vēl daudzas citas sīkākas krīzes — lai atceramies kaut vai augusta postošo vētru — rada pamatīgu stresu gan valsts, gan daudzu ģimeņu budžetam. Krīzēs noteikti ir nepieciešama ārkārtas palīdzība tiem, kas cieš smagāk un ir mazaizsargāti.
Taču, ja mērķtiecīga atbalsta vietā valdība turpina vieglu roku kaisīt miljoniem «helikoptera naudas», bet tajā pašā laikā ar miljonu trūkumu pamato sen aizvārgušu nozaru tālāku badināšanu, tad acīmredzot trūkst nevis naudas, bet gan skaidras sajēgas par vērtībām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.