Diena, kad viņi zaudēja mājas

Anna Hačatrjana ar bērniem bija spiesta bēgt no Kalnu Karabahas, kad pirms divām nedēļām tajā iebruka Azerbaidžāna. Viņas pārdzīvojumi ir daļa no lielāka stāsta par armēņu traģēdiju, kuri tagad baidās no vēl lielāka uzbrukuma

Tumšmatainā 36 gadus vecā sieviete kopā ar vīru, četriem bērniem, vecmāmiņu un vecvecmāmiņu sēž viesnīcas septītajā stāvā. Uz Armēnijas dienvidaustrumu provinces galvaspilsētu Gorisu atbraukuši dienu iepriekš, steigā bēgot no savām līdzšinējām mājām. «Es vēlos, lai pasaule ar manām acīm redzētu, kas notika Kalnu Karabahā,» saka Anna Hačatrjana.

Ārā pie viesnīcas vērojamas bibliskas ainas: cauru diennakti no pārpildītām automašīnām un busiņiem traušas laukā cilvēki, līdzi velkot ar mantām piebāztus plastmasas maisus un čemodānus. No pavisam maziem zīdaiņiem līdz pat vārgiem sirmgalvjiem. Daudzi bēgļi izmisīgi meklē, kur pārlaist nākamo nakti šajā pilsētā, kurā pastāvīgi dzīvo 20 tūkstoši cilvēku.

Stāstot par savu dzīvi, Anna cenšas saglabāt savaldību. Viņas stāstījums sākas un arī beidzas ar vārdu «karš», atklājot visu Kalnu Karabahas iedzīvotāju traģēdiju. Lai gan šī armēņu vairākuma apdzīvotā teritorija pēc PSRS sabrukuma 90. gadu sākumā pasludināja neatkarību, starptautiski tā ir atzīta par Azerbaidžānas sastāvdaļu. Militāri konflikti reģionā turpinājuši gruzdēt visu šo laiku un pēdējos gados atkal uzliesmojuši asiņainās sadursmēs. 

Šā gada 19. septembrī Azerbaidžānas autokrāts Ilhams Alijevs iesūtīja Kalnu Karabahā savu armiju. Pēc diennakti ilgām nevienlīdzīgām kaujām Kalnu Karabahas vadība piekrita pamieram. Nākamo divu nedēļu laikā no Kalnu Karabahas aizbēga gandrīz visi 120 tūkstoši tur dzīvojušo armēņu. Līdzšinējā separātistu valdība paziņojusi, ka noliek savas pilnvaras un līdz gada beigām Kalnu Karabaha pārstās eksistēt kā atsevišķa teritoriāla vienība, nonākot Azerbaidžānas kontrolē. Nekas neliecina par to, ka kādreiz tur varēs atgriezties līdzšinējie iedzīvotāji.