Azerbaidžāna cītīgi strādājusi, lai iegūtu ietekmīgu latviešu labvēlību
Padomju Savienības sabrukums sākās Kalnu Karabahā. 1988. gada 20. februārī, astoņus mēnešus pirms Latvijas Tautas frontes dibināšanas, divus gadus pirms Lietuvas neatkarības deklarācijas, Kalnu Karabahas Tautas deputātu padome nobalsoja par Azerbaidžānas PSR ietilpstošā autonomā apgabala iekļaušanu Armēnijas PSR. Jau kopš cara laikiem pārsvarā armēņu apdzīvotais reģions tika pārvaldīts no Baku. Armēņi šo situāciju nekad nebija pieņēmuši, un agrāk nekā citas tautas izmantoja Gorbačova tobrīd vēl tikai nedaudz pavērtās glasnostj durvis, lai atklāti iestātos pret PSRS nacionālo politiku.
Sekoja grautiņi pret armēņiem citviet Azerbaidžānā. Abu pušu vardarbības un administratīvā spiediena rezultātā nākamajos gados simtiem tūkstošu devās bēgļu gaitās. Azerbaidžāņi pameta Armēniju, armēņi — Azerbaidžānu. Maskavas centieni atjaunot iepriekšējo kārtību bija neveiksmīgi, un abas republikas bija pirmās PSRS teritorijas, kur Maskava sāka zaudēt kontroli.
Tolaik latviešu simpātijas visdrīzāk bija armēņu pusē, par ko netieši liecina pie Jēkaba kazarmām Rīgā uzstādītais piemineklis 1988. gada lielajā Armēnijas zemestrīcē mirušajiem. Bija viegli sajust emocionālās paralēles starp PSRS okupēto Latviju un pret iedzīvotāju gribu Azerbaidžānā iekļauto Karabahu.
1991. gada decembrī Padomju Savienība pārstāja eksistēt, Armēnija un Azerbaidžāna ieguva neatkarību, un sākās karš abu valstu starpā. Tobrīd Armēnija bija spēcīgāka. Karabaha, kuru armēņi sauc par Arcahas Republiku, ieguva de facto patstāvību, lai gan neviena pasaules valsts tās neatkarību neatzina, pat ne Armēnija. De iure tā visu šo laiku ir palikusi daļa no Azerbaidžānas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.