Lieliski aktieri, stipra dramaturģija un laikmeta izjūta — trīs vaļi, uz kuriem balstās Džona Malkoviča iestudētās Leopoldštates pasaule
Ja es būtu Džons Malkovičs, tad izvēlētos Toma Stoparda lugu Leopoldštate kaut vai tikai tādēļ, lai uztaisītu tieši tādu finālu: cits pēc cita nāk reiz plašās ģimenes cilvēki līdz pēdējam puisēnam, kamēr kāds no trim izdzīvojušajiem vienkārši nosauc vārdus un beigu punktus — Aušvica, Dahava, izdarījis pašnāvību. Bet, protams, neesmu Džons Malkovičs, un man nav ne jausmas, kāpēc viņam bijis svarīgs tieši šāds fināls. Taču trāpījums ir precīzs. Lai cik milzīga būtu katastrofa, lai cik tūkstošu dzīvību būtu aiznesis holokausts, traģēdijas mērogu aptvert var tikai ar prātu. Sirds sažņaudzas, ieraugot vienu. Konkrētu. Iznīcinātu. Dzīvi.
Džona Malkoviča un viņa līdzatvestās komandas radītā izrāde ir tik tradicionāla, ka kļūst jau par sava veida avangardu. Neatceros, kad — un vai vispār — esmu redzējusi uz Dailes teātra skatuves dekorācijas, kas nozīmē tieši un tikai to vienu — noteiktu vietu noteiktā laikmetā. Lielu dzīvokli Ringštrāsē, Vīnes centram apkārt ritošajā bulvāru lokā, kur gandrīz pusgadsimta garumā mitinās pārtikusi, sazarota ebreju ģimene. Vai tērpus, kur pēdējai bērnu zābaciņu šņorītei vai bērnumeitas priekšauta ielocītei ir tikai viens uzdevums — palīdzēt aktieriem atklāt noteiktā laikā dzīvojušus cilvēkus tik niansēti un ticami, cik iespējams.
Tradicionāla ir arī Toma Stoparda luga, lineāra vienlaidus ģimenes hronika no 1899. līdz 1955. gadam, un vienīgo laika pārlēcienu — nelielu bērnības atmiņu epizodi finālā — režisors ievietojis tai pienācīgajā vietā, paļaudamies uz skatītāju atmiņu. Kā jau tiešām labi sarakstītā lugā, gandrīz nemanāma ir pāreja no dialogos izklāstītas informācijas par ebreju vēsturi, paradumiem un vajāšanām uz dzīves un raksturu atklāsmi «te un tagad».
Ģimenes sāga aizsākas gadsimtu mijā, kad Mercu ģimenes un viņu radu turība ir pietiekama, lai kļūtu par mākslas mecenātiem, teiksim, pasūtītu portretu Gustavam Klimtam, bet izcelsme aizvien no jauna atsviež atpakaļ, jo nenozīmīgs dragūnu oficieris drīkst pasmieties, ka ebrejiem goda nemaz nav, tāpēc to nav iespējams laupīt. Luga turpinās 20. gadu vidū, kad ebreji jau kļuvuši par Vīnes intelektuālo un radošo kodolu. Tad pārlec uz 1938. gadu pēc Austrijas anšlusa jeb anektēšanas, uz vakaru pirms Kristāla nakts, kad valdības akceptētā vardarbībā Vīnes ebreji no savām mājām tiek pārvietoti uz nomaļo Leopoldštates rajonu, kur reiz jau bijis geto. Leopoldštate ir tikai metafora — arī fināla daļā, kas notiek 1955. gadā, kad Austrija atkal kļuvusi par suverēnu valsti, trīs izdzīvojušie atgriežas atgūtajā Ringštrāses dzīvoklī.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.