Vēl neesmu redzējusi pabeigto Mežaparka estrādi, tāpēc ar nepacietību gaidu Dziesmusvētku koncertu, kad Sidraba birzs uzmirdzēs visā krāšņumā. Svētku prieks šonedēļ ir galvaspilsētas gaisā! Dzirdot orķestra ragus, kājas pašas cilājas rakstā. Nevilšus jāsmaida, uz ielas satiekot tautastērpos saposušos dalībniekus. Aizkustinošs ir sirmo trimdas latviešu pieplūdums Rīgā, par ko atgādina akcents pie veikala kases vai pieturā.
Šajā svētku numurā intervējam tēvu un dēlu — virsdiriģentus Āriju Šķepastu un Kasparu Ādamsonu, kas radījuši koru lielkoncertu Tīrums. Man prātā īpaši iekrita Kaspara teiktais: ja vēlamies redzēt Latvijas augšupeju, eksaktajām zinībām ir jābūt augstā līmenī, taču nevajag arī aizmirst, ka Pitagora teorēma ir vienāda visur pasaulē, bet tieši kultūra mūs atšķir no citām tautām.
Taču svētku nedēļā Rīga pēkšņi palikusi bez mēra — bezpartejiskais Mārtiņš Staķis pirmdien atkāpās no amata, jo koalīcijas partneri cenšoties zem tepiķa paslaucīt lielu skandālu par naudas izšķērdēšanu ielu remontos. Vai pirms trim gadiem vēlēšanās uzvarējusī «pārmaiņu koalīcija» iestieg tajā pašā korupcijas piķī, kur iepriekšējie kremlini un citi vēl pirms viņiem? Diemžēl pat skaistā Sidraba birzs Mežaparkā nav bez iepirkumu shēmošanas pleķiem. To svētku nedēļā gribētos piemirst, bet jaunais domes skandāls liek atcerēties — korumpētiem politiķiem, ierēdņiem un biznesmeņiem nav nekā svēta, tiem kā bērnu slimnīca, tā Dziesmusvētku estrāde ir tikai piķa avots. Pret šo sērgu palīdz tikai vienas zāles — soda neizbēgamība, bet diemžēl to mums pietrūkst tikpat hroniski kā D vitamīna.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.