Svētbrīža vientulība

Virsdiriģents Māris Sirmais runā par svētkiem kā svētbrīdi un savu diriģenta patieso misiju

Viens no izcilākajiem latviešu kordiriģentiem Māris Sirmais man atvēlējis vairākas stundas savā vienīgajā brīvdienā. Viņš ir valsts akadēmiskā kora Latvija mākslinieciskais vadītājs, kora Kamēr… agrākā globālā fenomena radītājs, mūsu valsts un kormūzikas vārda nesējs pasaulē. Dziesmusvētku virsdiriģents kopš 1998. gada. Starptautiskajā mūziķu vidē viņa uzvārds ir zīmols. Taču sarunāties ar Māri ir viegli, skaisti un atbruņojoši — nonāc labestības, labvēlības, izcilas inteliģences un sirdsgudrības zonā. 

2018. gada Dziesmusvētkos leģendāra kļuva Māra Sirmā uzruna kopkorim, pēdējā kopmēģinājumā strādājot pie skaņdarba Lauztās priedes. Viņš jau trīs reizes bija licis atkārtot dziesmu, jo tā ir ārkārtīgi grūta un koris visu laiku «buksēja». Sapratis, ka visi pārguruši, Sirmais teica runu, kuru vairāki koristi ierakstīja telefonā un izplatīja sociālajos tīklos. 

Viņš sacīja: «Liksim nodrebēt tiem, kas visus šos gadus mūs kaitinājuši. Iznirsim iz ūdeņiem ar lepnumu un cildenumu. Mums jātiek līdz laimībai! Taisna mugura! Man pēdējos 20 gadus bijusi sajūta, ka augsti stāvoši cilvēki, kam jānes Latvijas vārds pasaulē, likuši man justies neērti. Man bijusi sajūta — nu ko tu tur muldi?! Šī ir dziesma, kurā varam apliecināt savu gribasspēku, kas robežojas ar niknumu un pieprasījumu. Nodziedāsim tā, lai neviens nekad nepadomātu — nu ko tu tur muldi uz skatuves… Dziedam tā, lai zāle neaug!»

Šī uzruna kļuva par vienu no skaļākajiem aizvadīto svētku notikumiem. Un koncertā Lauztās priedes izskanēja kā vokāla un emocionāla virsotne. Jo Māra Sirmā talanta un cilvēciskā siltuma priekšā atplaukst ikviena balss un personība. Diemžēl koristu tradīcija svētku lielkoncertā dāvāt virsdiriģentiem ozolu vainagus pamazām apsīkst, bet agrākos laikos Sirmais droši vien nenoturētos kājās zem tā vainagu torņa uz galvas.