Lilioms Dailes teātrī uzrāda krasu skatpunkta maiņu. Nepatīkami, bet… pārliecinoši
Reti gadījies iznākt no teātra tik satriektai un pretrunu plosītai. Pieredze palaikam ir visai apgrūtinoša nasta, kur jaunības iespaidi ir vieglākā un gaišākā daļa. Dailes teātris šīs sezonas laikā jau otru reizi atvēzējies ne tikai pret spožām Latvijas teātra leģendām, bet — gluži personiski — arī pret manām atmiņām un licis pārvērtēt pamatvērtības. Nedaudzajās dienās, kas pagājušas kopš Lilioma pirmizrādes, ungāru režisores Ildiko Gāšpāras iestudējums griezies manā galvā kā filmas cilpa, atklājot uzreiz neieraudzītas vērtības un slāpējot pirmā brīža noliegumu.
Salīdzinājums nav arguments, tomēr šoreiz bez tā nevaru iztikt, jo tikai tā arī ieraudzīju kraso lugas pārvērtējumu, ko veikusi Gāšpāra. Šis ir piektais Ferenca Molnāra «priekšpilsētas leģendas» — tāds ir autora dotais žanra apzīmējums — lasījums, ko esmu redzējusi: pēc Alfrēda Jaunušana ikoniskā uzveduma (1971) arī Jura Bartkeviča iestudēto «nabago laiku» Liliomu Liepājā (1996), atkārtoto Edmunda Freiberga versiju Nacionālajā teātrī (2013), kā arī ungāru režisora Kornela Mundruco kopā ar Moniku Pormali no Zalcburgas festivāla uz Hamburgas Thalia teātri pārcelto iestudējumu (2019), kas togad tika izvirzīts Johana Nestroja, Austrijas skatuves mākslas izcilības, balvai.
Lai cik atšķirīgi, šie četri uzvedumi ar lielāku vai mazāku sentimentalitāti (vai vispār bez tās — kā Mundruco izrāde) vērtēja Liliomu kā romantisku varoni. Latvijas iestudējumos viņš bija «dzīves mākslinieks», kurš «nespēj būt sētnieks», Hamburgas uzvedumā — temperamentīgs, brīvs cilvēks, kas nav ieliekams sabiedrības uzspiestos rāmjos. Tikai tagad pamanīju, ka tas ikreiz bija maskulīnais skatījums, kurš viegli tika pāri tam, ka Lilioms ir pacēlis roku pret savu mīļoto Jūliju. Un arī 16 gadus pēc pašnāvības, debesu kancelejas nosūtīts uz zemi, lai mēģinātu labot kļūdas, viņš iesit savai meitai Luīzei, kura to (sic!) uztver kā glāstu.
2023. gadā režisore Ildiko Gāšpāra ar radošo grupu, kurā lielākoties ir viņas tautietes (scenogrāfe Lili Ižāka, kostīmu māksliniece Luca Sabadoša, horeogrāfe Veronika Sabo, komponiste Glora Lili Matisa), piedāvā sievietes redzējumu. Un tajā vairs nav nekādu sentimentālu jūtu pret vīrieti, kas sitis Jūlijai pa vēderu, krūtīm un seju, kad tā nokaitinājusi ar savu raudāšanu par to, ka viņš nestrādā. Domāju, ka šāda lugas interpretācija būtu tikpat radikāla arī režisores (un Molnāra) dzimtenē, jo romantiskā tradīcija ir vairāk nekā simt gadu sena.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.