30 gadus ilgā stafete • IR.lv

30 gadus ilgā stafete

Galvenie cilvēki, kas veicinājuši Kuldīgas ceļu uz UNESCO: Edgars Zalāns (no kreisās), Anita Orniņa, Diāna Zalāne, Inga Bērziņa, Jana Jākobsone un Aldis Orniņš. Foto — Jēkabs Krūmiņš, Kurzemnieks
Ilze Šķietniece

Lai iekļūtu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, Kuldīga uz šo mērķi brīžiem gājusi sīkiem solīšiem, brīžiem ašiem pārskrējieniem. Tagad dokumenti iesniegti vērtēšanai, atliek tikai gaidīt lēmumu

Tas nekad nebūtu noticis bez cilvēkiem, kas piešķiļ dzirksteli un pēc tam nepārtraukti uguni uztur dzīvu, saka arhitekts un bijušais pašvaldības vadītājs Edgars Zalāns. Lai sagatavotu visus nepieciešamos dokumentus, ko iesniegt UNESCO Pasaules mantojuma centrā, Kuldīgai vajadzēja vairāk nekā 20 gadu. Neskaitāmas reizes nācās dzirdēt vārdu: «Nebūs!» Tieši tāpēc neviens no iesaistītajiem šobrīd nevēlas izteikt prognozes par to, kāds būs atbildīgās komitejas lēmums septembrī. 

Pretendējot uz Pasaules mantojuma sarakstu, vietai jābūt unikālai, bet tajā pašā laikā ar visām tautām saprotamu vērtību. Kuldīga izvēlējusies likt fokusu uz Kurzemes un Zemgales hercogistes laiku 16.—18. gadsimtā. Viena no zināmākajām šā perioda personībām ir hercogs Jēkabs. 

«Latvijai pašlaik ir tikai divas UNESCO pasaules mantojuma vietas. (Rīgas vēsturiskais centrs un Strūves ģeodēziskā loka divi punkti Jēkabpilī un Sestukalnā — red.) Tāpēc jācer, ka Kuldīgas stāsts būs dzinulis jaunu nomināciju tapšanai,» saka UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Baiba Moļņika. Viņa gan atzīst, ka «process nav vienkāršs».

Kuldīgas virzība uz mērķi nebūtu iespējama bez pēctecīgas pašvaldības politikas, pareizajiem cilvēkiem pareizā vietā un laikā un arī laimīgas sagadīšanās. Cik daudzi pielikuši roku, konkrēti pateikt nav iespējams. Tie noteikti ir simti un pat tūkstoši, jo arī katra iedzīvotāja ieguldījumam ir nozīme. Vēl pirms gadiem 30 skats uz pilsētu nebija sevišķi priecīgs. Daudz graustu, nolaistas fasādes, izdauzīti logi. Tagad pilsēta kļuvusi par tūrisma citadeli, par kuru sajūsminās arī ārzemnieki. 

Saknes sniedzas dziļi

Viens no nozīmīgākajiem faktoriem, kas Kuldīgai ļāva nokļūt līdz UNESCO pasaules mantojuma vietas nominācijai, ir pēctecība. Turklāt ne tikai mūsdienās, kad viens pašvaldības vadītājs vai darbinieks turpina cita iesākto. 

Nekas nerodas tukšā vietā, saka arhitekts Aldis Orniņš. Viņš kopā ar dzīvesbiedri, arī arhitekti Anitu Orniņu uz Kuldīgu pārcēlās 1978. gadā — tūlīt pēc studiju beigšanas Rīgas Politehniskajā institūtā. Drīz vien kļuva par pilsētas galveno arhitektu un izjuta atbildību par kultūras mantojuma saglabāšanu. 

«Tomēr arī mūsu darba sākums nav pats sākums. Koka saknes sniedzas vēl dziļāk,» uzsver Orniņš un atkāpjas tālā pagātnē. Vispirms jau Kuldīgai laimējies, ka cauri gadsimtiem pilsētā saglabājies daudz senu ēku. Vecākās būvētas hercogistes laikā 16.—18. gadsimtā. Pirmajā un Otrajā pasaules karā sabombardēti tikai pāris kvartāli. 

Pat padomju vara uzskatīja, ka vēsturisko apbūvi pilsētā nepieciešams saglabāt. Kuldīgu līdz ar Rīgu un Cēsīm izvēlējās par vienu no vissavienības tūrisma galamērķiem. Pilsētai tika piešķirts aizsargājamas teritorijas statuss, veikta pētniecībā, lai fiksētu vēsturisko vērtību apjomu, un saskaņā ar iegūtajiem datiem 60. gadu beigās izdoti saistošie noteikumi, kas regulēja būvniecības procesus pilsētā. 

Leģenda vēsta, ka ideja par virzību uz UNESCO Pasaules mantojuma sarakstu radās 90. gados — Kuldīgas kora Rāte brauciena laikā uz Dāniju. Tajā piedalījās Aldis Orniņš, arhitekts un nākamais pašvaldības vadītājs Edgars Zalāns, kā arī Vita Timermane. Viņa bija kora diriģente, bet vēlāk strādāja UNESCO pārstāvniecībā Parīzē. Ap to pašu laiku virzību uz pasaules mantojuma vietas statusu rosināja arī ASV Miera korpusa brīvprātīgā Monika Fransuā. Viņa strādāja Zalāna vadītajā Kuldīgas rajona padomes Attīstības nodaļā. 

Tobrīd gan ideja šķita pilnīgi traka un mērķis nesasniedzams. «Situācija bija pavisam citāda nekā tagad. Kuldīgu daudzi uzskatīja par bedri, nomali, kas atrodas tālu no Rīgas — veselus 150 kilometrus!» atceras kuldīdznieks Zalāns un uzsver, ka pats nekad tā nav domājis. Tieši ticība, ka arī citi reiz ieraudzīs pilsētas potenciālu, viņu ievirzīja politikā. Zalāns bijis gan Kuldīgas domes vadītājs un Kuldīgas rajona padomes priekšsēdētājs, gan Saeimas deputāts no Tautas partijas un reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs.

Tomēr mazpamazām ideja ieguva reālas aprises. 90. gadu beigās tika rīkotas konferences, semināri un notika pirmie zinātniskie pētījumi. Organizatoriskajā darbā aktīvi iesaistījās Anita Orniņa. «Nekādas pieredzes un zināšanu mums nebija,» viņa atzīst. «Zvanījām uz Rīgu, kas jau bija UNESCO, — jautājām, ko un kā darīt.» No Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas saņēma ieteikumu sūtīt vēstules uz ārvalstīm, piemēram, Čehiju, Somiju, aicinot uz pieredzes apmaiņas braucieniem. Atbildes nekad nepienāca. Visu nepieciešamo informāciju vajadzēja meklēt pašiem. Laikā, kad datori un internets nebija pierasta lieta, tas nenācās viegli. 

Pirmo lielo grūdienu virzībai uz Pasaules mantojuma sarakstu deva pārrobežu projekts ar sadraudzības pilsētu Gēstahti Vācijā. Tas tika īstenots 2000. gadā Eiropas Savienības Phare programmā un paredzēja sadarbību pilsētplānošanā, kas Latvijā bija jaunums. Kuldīgā tika pētīta vecpilsētas un tai piegulošo zaļo zonu struktūra. Balstoties uz projekta rezultātiem, vēlāk tapa pieteikums UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas Nacionālajam sarakstam. Tas ir pirmais pakāpiens ceļā uz «lielo» sarakstu. Toreiz nominācijai pilsēta pieteica tēmu Kuldīgas vecpilsēta Ventas senlejā. Latvijas Nacionālajā sarakstā to iekļāva 2004. gadā.

Cerību stariņš

Virzība uz UNESCO Pasaules mantojuma sarakstu politisku atbalstu guva tūkstošgades sākumā, kad Zalāns kļuva par Kuldīgas pilsētas domes priekšsēdētāju. Līdz tam nevienam pašvaldības vadītājam tas nebija licies tik svarīgi. «Aldis viens stāvēja sardzē un ar administratīviem līdzekļiem cīnījās, lai arhitektūras vērtības netiktu izpostītas,» stāsta Zalāns. «Bet katram cilvēkam ir sava misija. Es domāju par attīstību.» Pasaules mantojuma vietas statuss viņam šķita kā cerību stariņš, kas dotu iespēju pilsētai «pašai sevi aiz matiem izvilkt no bedres». UNESCO nozīmē pazīstamību, bet pazīstamība nodrošina tūrisma plūsmu un ienākumus vietējiem uzņēmējiem.

Zalāna dzīvesbiedre, arhitekte Diāna Zalāne piebilst, ka vīram svarīgi bija vēl divi punkti — sakopt pilsētu un piesaistīt tam finansējumu. «Bet par finansējumu mēs šaubījāmies,» neslēpj Zalāns. 

Raugoties no šodienas skatpunkta, var teikt, ka atsauce uz potenciālo pasaules mantojuma vietas statusu projektu konkursos ir devusi bonusa punktus. Ir izdevies atjaunot seno ķieģeļu tiltu pār Ventu, kas 90. gados sliktā stāvokļa dēļ bija slēgts satiksmei. Ne mazāk nozīmīgs bija projekts par Alekšupītes promenādes izveidi un ar to saistīto ielu rekonstrukciju. Tā laikā atjaunoja ielu vēsturisko augstumu jeb nulles atzīmi. Projekta autors bija Diānas Zalānes projektu birojs.

«Mums ar Edgaru bija pārrunas par to, kas ir svarīgāk — sakopt fasādes vai ielas,» atceras Zalāne. «Secinājām, ka daudz svarīgāk ir atjaunot ielas, jo tad arī fasādes atklāsies pilnīgi citā gaismā.» 

Vienoto ielu konceptu kopā ar atjaunoto ķieģeļu tiltu pār Ventu Zalāns salīdzina ar audumu, uz kura izceļas «vēsturiskās substances». Sakopjot svarīgos objektus, nolaistās ēkas pilsētā vairs nedominē un kļūst par fonu. Pie atslēgas objektiem Zalāni min ne tikai ielas un tiltu, bet arī Rātsnamu, Rātslaukumu, Pils dārzu jeb muzeja parku.

Tomēr ne viss vienmēr gājis gludi. Domes lēmums, ka jebkurš pieejamais finansējums, kas paredzēts ielu rekonstrukcijai, pirmām kārtām ieguldāms vecpilsētā, izraisīja neizpratni gan iedzīvotājos, gan uzņēmējos. Bija asi protesti pret ielu izklāšanu ar apaļo bruģi un ieceri Rātslaukumā likvidēt automašīnu stāvvietas. Ne visi izprata koncepciju, kas paredz vēsturiskām ēkām piešķirt jaunas funkcijas, nevis nojaukt un būvēt jaunas. 

Visilgākā «ņemšanās» notika par to, lai kādreizējā ebreju sinagogā taptu pilsētas bibliotēka, atceras Zalāns. Vēlāk, vadoties pēc tāda paša principa, bijušajā vācbaltiešu tautas namā izbūvēja baseinu, slimnīcā — kultūrtelpu Adatu fabrika. Vēl citā slimnīcas ēkā šobrīd top Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma tehnoloģiju centrs, kas tikko nosvinēja spāru svētkus. Šāda pieeja ļauj saglabāt kultūras mantojumu un vienlaikus attīstīties.

Uzdrošināšanās

Saglabāšana, aizsardzība un attīstība — tie ir trīs galvenie jēdzieni, kas būtiski UNESCO pasaules mantojuma vietas statusam. Vēl būtiska ir nepārtrauktība. Kuldīgas pašvaldībā pēdējos 25 gadus vienmēr bijis kāds, kuram arhitektūras mantojuma saglabāšana šķitusi būtiska. 

Zalāna sākto virzienu turpināja viņa pēctece Kuldīgas domes priekšsēdētāja amatā Inga Bērziņa (Jaunā Vienotība). «Šajā procesā ikviens iesaistītais cilvēks ir svarīgs, taču bez politiskā atbalsta ideju līdz galam nevar novest — process ir pārāk apjomīgs,» viņa ir pārliecināta. Bērziņa bija vadījusi Kuldīgas rajona Attīstības aģentūru, bet pirms sēšanās pašvaldības vadītājas krēslā pildīja priekšsēdētāja vietnieces pienākumus. 

Pēc izglītības ģeogrāfe, ar interesi par plānošanas un attīstības procesiem. Līdz ar to jēdziens «UNESCO» viņai nebija svešs. Pagājušā gada rudenī tika ievēlēta Saeimā, tāpēc pašvaldību vairs nevada. Tagad domes priekšsēdētājas krēslā sēž Inese Astaševska, kura apņēmusies turpināt priekšgājēju iesākto.

Bērziņas laikā tika radīts instruments, lai iedzīvotāji varētu saņemt pašvaldības līdzfinansējumu privātīpašuma atjaunošanai, ja tas atrodas vecpilsētā. Tika izstrādāti viegli saprotami materiāli, kā tieši vēsturiskās ēkas sakārtot, kurām detaļām jāpievērš uzmanība. Tāpat radīta iespēja saņemt konsultāciju par vēsturisko logu atjaunošanu Restaurācijas centrā. Tas viss veicināja pilsētas uzplaukumu, tomēr jautājums par UNESCO pasaules mantojuma vietas statusu nekādi nevirzījās uz priekšu. 

Izrādījās — lai noteiktu, kas ir Kuldīgas lielā vērtība, nepieciešama pamatīga pētījumu bāze. Šī procesa organizēšanā ar lielu interesi iesaistījās arhitektūras doktore Jana Jākobsone, kas no 2005. gada strādāja pilsētas būvvaldē. Kopš 2014. gada viņa ir arī Starptautiskās ievērojamu vietu un pieminekļu padomes (ICOMOS) biedre, bet piecus gadus vēlāk kļuva par eksperti, kas vērtē citu valstu pieteikumus UNESCO sarakstam. Tas palīdz izprast visas nepieciešamās procedūras, kas veicamas pašiem.

Lai taptu viens, otrs, trešais pētījums, pašvaldība ieguldīja lielus līdzekļus. Tam bija nepieciešama uzdrošināšanās. «Sabiedrībai ikdienišķās vajadzības — nojume autobusu pieturai, parka soliņš, aizlāpīta bedre, izremontēta klase skolā, atalgojums — vienmēr šķiet būtiskākas,» atzīst domes priekšsēdētāja Bērziņa. Tomēr eksperti norādīja: kaut darīts tik daudz, ar to nav pietiekami, lai iekļūtu Pasaules mantojuma sarakstā. Skaistu pilsētu ar senām ēkām, tiltu, upi, ūdenskritumu pasaulē netrūkst. To bija sāpīgi dzirdēt. Tomēr Bērziņa neapstājās un nolēma rakt dziļāk. 

Lai palīdzētu izlobīt, kas varētu būt Kuldīgas unikālā vērtība, kuras saglabāšana ir būtiska visai cilvēcei, 2018. gadā tika nolemts piesaistīt vācu eksperti Britu Rūdolfu. Viņa strādāja roku rokā ar nominācijas gatavošanā iesaistītajiem pašvaldības pārstāvjiem. Taču tajā brīdī radās sajūta, ka zūd Latvijas puses atbalsts. «Zinātniekiem, ar kuriem sadarbojāmies pirms tam, šķita, ka viss jau ir izdarīts un Kuldīga piesaista ārzemju ekspertu, jo nenovērtē savējos,» atceras Bērziņa. 

Turklāt tajā laikā Valsts kultūras pieminekļu inspekcija sāka strādāt ar Grobiņu, kas kopā ar vairākām Skandināvijas valstīm pretendēja uz UNESCO statusu ar savu arheoloģisko mantojumu. Tam tika novirzīta ne tikai visa uzmanība, bet arī valsts finansējums. 

Galu galā atbalstošu plecu Kuldīgai izdevās atrast Ārlietu ministrijā — tā būtu parakstījusi nominācijas iesniegumu UNESCO, jo to atteiktos darīt Kultūras ministrija. «Bijām nodrošinājušies, tomēr viss beidzās labi — ministrs Nauris Puntulis to parakstīja,» stāsta Bērziņa.

Kuldīga par savu unikālo vērtību tagad definējusi hercogistes laikā radušos pilsētbūvniecisko struktūru. Visspilgtāk to atklāj ielu tīkls — tas ir apļveida, ar šaurām brauktuvēm. 

2021. gadā uzrakstīto pieteikumu vajadzēja izskatīt UNESCO sesijā jau pagājušā gada jūnijā Krievijas pilsētā Kazaņā. Ukrainas kara dēļ tikšanos pārcēla uz šo gadu, un gan šā, gan pagājušā gada nominācijas tiks izvērtētas sanāksmē Saūda Arābijā. 

Ir trīs varianti — Kuldīgu sarakstā var uzņemt, neuzņemt vai lūgt veikt papildinājumus. Jana Jākobsone gan nepieļauj, ka iznākums varētu būt negatīvs. Taču, lai kāds arī būtu rezultāts, viņa ir pārliecināta: «To, ko esam izdarījuši, lai saglabātu vidi saviem bērniem un mazbērniem, mums neviens nevar atņemt!»

Latvija UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā

  • Rīgas vēsturiskais centrs
  • Strūves ģeodēziskā loka divi punkti Jēkabpilī un Sestukalnā

UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas nacionālais saraksts

  • Kuldīga (Goldingena)
  • Grobiņas arheoloģiskais ansamblis
  • Daugavas loki
  • Rundāles pils apbūves ansamblis ar dārzu un meža parku

Avots: UNESCO Latvijas Nacionālā komisija

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu