Viestura Kairiša izrāde Hamlets Rīgas Krievu teātrī ir par Putina Krieviju
Viljama Šekspīra Hamlets ir viena no visbiežāk iestudētajām lugām pasaulē, no kuras, paradokss, ikreiz gaida jaunu, oriģinālu interpretāciju. Lai cik slavens būtu monologs «būt vai nebūt», izrāde visbiežāk ir par ko citu. Par to, kad Hamlets notic, ka tēva rēga stāstītais par Klaudija noziegumiem ir patiesība. Par to, vai Hamlets vecākais bija labs karalis. Par to, kāda loma notikumos dāņu galmā ir Fortinbrasam, norvēģu princim, kurš lugā tiek pieminēts sākumā un parādās beigās. Katrā ziņā režisora Viestura Kairiša Hamlets Mihaila Čehova teātrī runā tieši par šiem jautājumiem.
Kairiša Hamlets sākas pagrabā vai bunkurā. Kā jau izrādēs, ko režisors veido kopā ar scenogrāfi Ievu Jurjāni, arī šoreiz telpa nes simbolisku slodzi. Skatuves centrā svinību galds — mēle, pa kuru defilē izrādes varoņi, kad pienācis laiks «nospēlēt savu lomu». Fonā caur durvju aili redzamas sarkanas kāpnes, kas otrajā cēlienā tiek atsegtas pilnībā un, papildinātas ar džudo paklājiņu, kalpo par arēnu varas cīņām, burtiski iemiesojot ideju «kurš pār kuru». Asinīm noplūstošās sienas liecina par «klimatu» valstī, bet appelējušie griesti norāda, ka krievi (pfu, tu — dāņi) šādi dzīvo ne pirmo dienu.
Skaidrāk pateikt, par ko ir iestudējums, diez vai iespējams, un teksts programmiņā par «Dāniju» (pēdiņas lietojis Kairišs), valsti, kuras (varbūt, raksta režisors) nav, ir lieks. Tāpat kā tēlu pārsaukšana Romāna Dolžanska pārrakstītajā lugas versijā — Klaudijs kļuvis par Klavdinu, Polonijs par Poloņinu, Fortinbrass — par Fortinbrenski… Nespēlēsimies un sauksim lietas īstajos vārdos — Hamletu Kairišs iestudējis par Putina Krieviju. Turklāt nevis vispārināti, bet detaļās precīzi, par iestudējuma atslēgu izvēloties karikatūru. Tā izdevusies spoža — it īpaši Aleksandra Maļikova atveidotais Klavdins un Šamila Hamatova spēlētais Poloņins. Vienlaikus, man šķiet, izvēle ir riskanta — publicistiskās paralēles izrādē nepieļauj brīvākas, teiksim, vispārcilvēciskas interpretācijas.
Kairiša izrādē neierasts ir Hamleta traktējums. Maksima Busela iemiesots, šis Hamlets ir sistēmas cilvēks. Viņu nesatricina tēva rēga parādīšanās, jo… tas nevēsta neko tādu, ko Hamlets jau nezinātu. Patiesībā visi visu zina, līdzdarbojas un nav pat pārsteigti, ja vara vēršas pret pašiem. Jā, Hamlets pasīvi mēģinās atriebties, bet, būsim godīgi, viņa apdziedātā pagātne no šodienas atšķiras tikai vārdos — Igora Čerņavska Tēva gars apkārt staigā ar savu portretu, kas viens pret vienu atgādina virs skatuves piekārto Klavdina bildi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.