Mirušo enciklopēdijas stāsti sapludina literārās ietekmes jaunā realitātē
Dienvidslāvu rakstnieka Danilo Kiša (1935—1989) krājumu Mirušo enciklopēdija ir vilinoši aprakstīt ar grāmatas titulstāsta palīdzību. Tajā kāda vārdā nenosaukta akadēmiķe pēc tēva nāves ierodas Stokholmas Karaliskajā bibliotēkā, kur pavada nakti, lasot Mirušo enciklopēdiju — vēstures nepamanītu cilvēku dzīves apkopojumu, kurā «atspoguļotas cilvēku attiecības, tikšanās, ainavas — visa detaļu bagātība, kas veido cilvēka dzīvi».
Grāmatā ir arī šķirklis par viņas tēvu, kura dzimtā puse «bija tēlota tik dzīvi, ka lasīdama, patiesību sakot, steigdamās pār rindām un rindkopām, es jutos, it kā pati būtu bijusi tur, šī apvidus sirdī». Arī Kiša stāstos realitāte un iztēles ainas ir iedzīvinātas līdzīgi bagātīgās detaļās un aprakstos, kas liekas gandrīz vai dzīvāki par īstenību, lai gan paši darbi ir tuvāki literatūras fantastiskajai tradīcijai.
