Parabobslejists Arturs Klots (31) šogad izcīnījis divas medaļas — zelta Eiropas čempionātā un sudraba pasaules čempionātā. Cīņas sparu un pārliecību par savu varēšanu viņam devis vecvecāku un mammas ne tik daudz pateiktais, cik ar darbu parādītais — tikai strādājot vari kaut ko panākt. «Ja neko nedarīsi, nekā nebūs,» pārliecināts ir Arturs
Kad februāra otrajā nedēļā zvanu Arturam, viņš tikko pārradies no Šveices, kur Sanktmoricas trasē izcīnīja sudraba medaļu pasaules čempionātā. Gribu uz Valku pie viņa doties tuvākajā laikā, bet Arturs saka — varēšot tikai pēc nedēļas, jāatpūšas.
Ziedi, apsveikumi — tā sportistu sagaidīja viņa fani, atbalstītāji un, protams, ģimene. No malas Artura nobrauciens Sanktmoricā izskatījās tik skaists — līgans, līgans. Tikai komandas biedri, trenere un, protams, Arturs pats zina, ko viņam prasīja nokļūšana no 6. vietas — tādu viņš ieņēma pēc pirmajiem diviem braucieniem — otrajā. «Tā ir laba īpašība: kritiskās situācijās saprast savas kļūdas, izprast, kā pietrūka uzvarai. Stipra griba — tā ir Artura labākā īpašība,» saka viņa trenere Vita Kotāne. Laba humora izjūta, erudīcija, bet galvenais — apņēmība, tā Arturu raksturo tuvākie.
Vienkārši nepaveicās…
Arturs ir valcēnietis caur un cauri. Te dzimuši un dzīvojuši viņa vecāki un vecvecāki. Viņš saka — klusa un mierīga pilsēta, lielpilsētas trokšņi un burzma viņu galīgi nevilinot. Arturs uzaudzis četru bērnu ģimenē. Vecākā ir māsa Karīna, tad Arturs, viņam sekojusi māsa Jana, bet pastarīti sauc Jānis. Tagad jau arī viņam pāri 20. «Mamma un tētis agri izšķīrās. Nezinu, kas viņiem bija par nesaskaņām, bet mamma lielākoties mūs audzināja viena,» atklāj Arturs. Ļoti palīdzējuši vecvecāki, mammas vecāki, kuru mājā kuplā ģimene dzīvojusi. Arī tagad viņš kopā ar vidējo māsu un jaunāko brāli dzīvo vecvecāku mājā pārsimt metru no Igaunijas robežas. Vecākā māsa ar ģimeni dzīvo citur, bet brīvdienās bieži ir kopā ar brāļiem un māsu. Vecā māja ar jaunās paaudzes rokām ieguvusi jaunus vaibstus — skaisti izremontēta gan no iekšpuses, gan ārpuses, vasarā papildu krāsas piešķir puķu dobes, kuras aprūpē Artura māsas.
Artura bērnībā saimniecībā turētas četras govis, cūka, vistas. Bijis dārzs un daudz darāmā. Jāved siens, jāravē, jāvago. Visus vīriešu darbus uzņēmušies vecaistēvs un Arturs. Kā vēlāk teiks Artura vecākā māsa, tas iemācījis gan vienkārši strādāt, gan nepamest darbu pusratā. Jā, un arī saprast, «ka nekas nekrīt no gaisa», saka Karīna. Bērniem bija savi pienākumi ne tikai saimniecībā, vecākie arī piepelnījušies, lasot ogas mežā, kūdras purvā. «Bija grūti, bet mēs iemācījāmies lietu vērtību. Zinājām, kā tas ir, ja lietas jānopelna pašam, nevis vecāki tās vienkārši nopērk veikalā,» saka Karīna. Pašu nopelnītās mantas tikušas lietotas ar daudz lielāku uzmanību. «Un bijām lepni, ka ar savu darbu esam varējuši palīdzēt mammai. Ka viņai nav vēl papildus jāstrādā, lai nopirktu kādu apģērbu vai lietu,» uzsver Karīna.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.