Trīs ruļļus filmas, lūdzu! • IR.lv

Trīs ruļļus filmas, lūdzu!

Mazā Semjuela lomā Mateo Zorjans. Publicitātes foto
Kristīne Simsone

Stīvena Spīlberga jaunākā filma Fabelmeni — stāsts par aizrautību

Pirmsskolas vecuma puisēns sēž piebāztā kinoteātrī starp saviem vecākiem. Uz ekrāna zib Sesila B. Demila 1952. gada filmas Lieliskākā izrāde pasaulē (The Greatest Show on Earth) slavenā vilciena un automobiļa sadursmes aina. Puikas seja sastingusi, nevar saprast  — pārsteigumā vai izbīlī. Skan draudīga mūzika un bagātīgi izmantoti specefekti, ir skaidrs, ka uz ekrāna notiekošajam ar realitāti nav nekāda sakara. Tur redzami Holivudas vērienīgie resursi un izdoma atainot visneiedomājamākās situācijas. Mazais puisēns to vēl nenojauš, viņa pārsteigtā seja paliek sastingusi labu laiku pēc seansa beigām. Zēns ir Stīvena Spīlberga filmas Fabelmeni (The Fabelmans) galvenais varonis Semjuels jeb Sems, proti, pats režisors bērnībā, jo viņa jaunākā filma ir balstīta paša dzīves gājumā. 

Demila filma esot pirmā, ko režisors savā dzīvē noskatījies, un tā pamudinājusi viņu ķerties pie kino veidošanas, filmējot rotaļu vilciena avāriju. Pieņemu, ka kinozālē, kurā uz ekrāna ņirb Fabelmenu kadri, arī skatītāju domas aizklīst atmiņās par savu pirmo kino pieredzi. Es atceros savējo — pie Elizabetes ielas kinoteātra Oskars deviņu gadu vecumā centos norīt asaras pēc Titānika noskatīšanās. Negribēju izrādīt, ka vecākiem bija taisnība — filmai tolaik biju par mazu. Biju uzstājusi uz seansa apmeklēšanu, jo vienu no galvenajām lomām spēlēja Leonardo di Kaprio.

Lasa skorpionus

Spīlberga filma stāsta par režisora attiecībām ar kino, kas sākās 50. gados ar pašdarbniecisku filmēšanu uz 8 mm lentes. Fabelmeni nav paštīksmīga sinefilijas galerija vai kinoatsauču atpazīšanas raunds. Tas ir pieaugšanas stāsts, kura galvenais varonis Sems laika gaitā atklāj kino un ir tik fascinēts, ka arvien vairāk aizraujas ar tā veidošanu. Pašdarbnieciski, rotaļādamies un inscenējot dažādas ainas, viņš kopā ar biedriem no skautu vienības Arizonas štata tuksnesī vāc skorpionus, ko pārdot laboratorijai, lai par iegūto naudu nopirktu lentes kamerai. Ir 20. gadsimta sešdesmitie, un viens 8 mm lentes iepakojums maksā 12 dolārus (zēni nopērk trīs kastītes). 

Semjuela aizrautība tikai pieaug, un kino aizvien vairāk ienāk Fabelmenu ģimenes dzīvē, nesot negaidītas atklāsmes arī citiem ģimenes locekļiem. Puisis kādā ģimenes pārgājienā caur kameras objektīvu ierauga to, ko pārējie ar neapbruņotu aci nemaz neredz vai izliekas neredzam. Tā varētu būt gan slavenās Dzigas Vertova Kinoacs cienīga atklāsme — kamera spēj notvert notikumus negaidīti, tādus, kādi tie ir —, gan arī norāde, ka galvenais varonis vairs nav nekāds mazulis, kurš savas dienas vada no satricinājumiem pasargātā vidē. Starp citu, filmiņas, ko bērnībā uzņem Semjuels, ir reinscenēti paša Spīlberga uzņemtie stāsti.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu