Krievijas naftas embargo – kā Baltijā zaļināt transportu?

2022. gada decembra sākumā Eiropas Savienība ieviesa embargo attiecībā uz Krievijas naftu. Baltijas valstis bijušas un lielā mērā joprojām ir atkarīgas no importa fosiliem resursiem, kas savukārt palielina globālo pieprasījumu pēc fosilā kurināmā, palielinot Krievijas ieņēmumus no naftas un gāzes eksporta. Varam ar zināmu lepnumu atzīmēt, ka tieši Lietuva, Latvija, Igaunija bijušas tās valstis, kuras aktīvi aicinājušas visu Eiropas Savienību asi vērsties pret Krieviju tās iebrukuma dēļ Ukrainā.

Ja politikas laukā mūsu valstu rīcība ir konsekventa, tad jautājumā, kā samazināt fosilās enerģijas klātbūtni transportā – Krievijas naftas embargo kontekstā, vēl ir daudz darāmā un mūsu valstīm vajag lielāku izlēmību un konsekvenci. Atteikties no Krievijas naftas ir sarežģīti – šis uzdevums prasa kompleksu risinājumu, tomēr tās apjoms Baltijā nenovēršami samazināsies, ja vien valdības un parlamenti ar saviem lēmumiem to tiešām sekmēs.

Vai mūsu energoneatkarības ambīcijas ir pietiekamas?

Šobrīd kara apstākļos svarīgas ir ambīcijas, kuras Baltijas valstu politika izvirza, tai skaitā attiecībā uz transporta jomu – cik ātri tai jāatbrīvojas no Krievijas izejvielām un jāiegūst augsts energodrošības līmenis. Taisnība, Eiropas Savienības direktīvas sniedz savu palīdzību – tās uzliek mums pienākumu samazināt emisijas un vairāk ieviest atjaunojamos energoresursus.

Cik lielas ir Baltijas valstu ambīcijas transporta atbrīvošanā no fosilās degvielas, vispirms no Krievijas? Lietuvā izvirzīti augsti mērķi atjaunojamās enerģijas izmantošanai transporta sektorā: 2020. gadā tai bija jāveido 10% no patēriņa, 2030. gadā – vismaz 15%, bet – 2050. gadā – jau 50%. Šāda virzība nostiprināta Lietuvas Alternatīvo degvielu likumā, lai mazinātu transporta sektora ietekmi uz klimata pārmaiņām un gaisa piesārņojumu.

Eiropas Savienības ambiciozie klimatneitralitātes un transporta zaļināšanas termiņi pienāks ātrāk nekā daudzas dalībvalstis var iztēloties. Spriežot pēc jaunākajiem datiem, ne visās ES valstīs eksistē konsekventa politika, lai soli pa solim un kompleksi īstenotu Zaļā kursa direktīvas. Dažas valstis joprojām, šķiet, dzīvo laimīgā neziņā. Lietuva ir viena no valstīm, kas jau ilgāku laiku plāno zaļo pāreju tā, lai vienlaikus piesaistītu investīcijas nozīmīgiem ekonomikas sektoriem – biodegvielas ražošanai, izejvielu pārstrādei un lauksaimniecībai, kas notiek saziņā un sadarbībā ar vietējiem zemniekiem. Mēs Lietuvā esam stingri bijuši tieši par to, lai transporta zaļināšana būtu kompleksa rīcība. Tikai tas stiprinās energoneatkarību un energodrošību. Turklāt arī atbalsts vietējiem ražotājiem un vietējai izejvielai ir viena no centrālajām atbildēm.

Transporta zaļināšanas instrumenti Lietuvā

Lietuvā ir spēkā pasākumu komplekss transporta dekarbonizācijai. (Piezīme Nr.1: pievienojam zemāk labu pārskata tabulu ar informāciju par visām ES valstīm, kurā redzams, kādus instrumentus lieto katra no dalībvalstīm).

Pirmkārt, Alternatīvo degvielu likums paredz, ka atjaunojamiem energoresursiem jāveido zināma daļa no kopējās enerģētiskās vērtības, ko degvielas piegādātājs piegādā vietējam tirgum, ievērojot 1.attēlā redzamo trajektoriju, lai nodrošinātu, ka atjaunojamās enerģijas īpatsvars transportā pakāpeniski katru gadu pieaug un sasniedz 16,8% 2030.gadā.

Otrkārt, izpildot šo pienākumu, degvielas piegādātājiem arī jānodrošina, ka tirgū pakāpeniski nonāk modernās biodegvielas vai degviela, kas nav iegūta no biomasas, bet no saules vai vēja enerģijas (nebioloģiskas izcelsmes atjaunojamā degviela (RFNBO)). Uz modernajām biodegvielām attiecas arī enerģētiskās vērtības reizinātāji, kas nozīmē, ka katrs litrs šīs degvielas tiek ieskaitīts dubultā.

Treškārt, līdzīgā veidā šāds pienākums darbojas arī attiecībā uz dabasgāzes piegādātājiem, kas to piegādā transportam, tikai tas stājas spēkā no 2025.gada – 4,2% apjomā, sasniedzot 16,8% 2030.gadā.

Ceturtkārt, piegādātāji var arī neizpildīt tiem noteiktos pienākumus, taču par to ir paredzētas soda sankcijas – par katru MJ jāmaksā četri eirocenti. Sodi ir visai augsti, un tie arī motivē.

Piektkārt, Lietuva ir ieviesusi iespēju degvielas piegādātājiem – ja tā var izteikties, izpalīdzēt otram, proti, piegādātāji savstarpēji var arī apmainīties ar degvielas uzskaites vienībām. Tas ļauj visiem izpildīt saistības un arī izvairīties no sodiem.

Sestkārt, uz degvielu ir attiecinātas arī obligātā biodegvielas piejaukuma prasības, kuras jāievēro degvielas piegādātājiem. 95. markas benzīnu atļauts realizēt tikai, ja katrs benzīna litrs satur vismaz 6,6 procentus biodegvielas, bet dīzeļdegvielu, ja katrs litrs satur vismaz 6,2 procentus biodegvielas, rēķinot pēc maisījuma kopējās enerģētiskās vērtības. Piezīmēsim, ka obligātais biodegvielas piejaukums sekmīgi darbojas visu gadu (līdzīgi ir arī Skandināvijā), arī ziemā. Nelabvēļi ilgstoši visus mūs baidīja, ka automašīnas tā dēļ ziemā nedarbosies, bet patiesība ir pretēja. Nav grūti iedomāties, kurš baidīja patērētājus un politiķus ar šausmu stāstiem.

Latvijā tirgotājiem nav pienākuma piejaukt biodegvielu. Vai tādēļ degviela kļuva lētāka patērētājam – nē. Jaunākā Eiropas Komisijas informācija liecina par pretējo. Pašlaik Lietuvā dīzeļdegviela ir par 7 centiem lētāka nekā Latvijā saskaņā ar EK datiem, kaut arī biopiejaukums degvielai atcelts netika. Var teikt, ka arī šajā tēmā patērētāji – iespējams, pat apzināti – tika maldināti. Tagad praksē ir redzams, ka biodegvielas piejaukuma atcelšana nesamazina cenu. Tirgus likumsakarības ir citas.

Septītkārt, Lietuva turpina nodrošināt stimulus elektromobiļu iegādei. Valsts iedzīvotāji un uzņēmumi var pretendēt uz kompensācijām tīro elektromobiļu iegādei no Modernizācijas fonda līdzekļiem. Tie, kas iegādājas jaunu transportlīdzekli, saņems piecus tūkstošus eiro, bet tie, kuri iegādājas lietotu elektromobili, saņems atlīdzību 2,5 tūkstošu eiro apmērā.

Jāpiebilst, ka atvērts vēl ir jautājums par biometāna izmantošanu transportā.

Šie kompleksie pasākumi ļāvuši strauji palielināt atjaunojamos resursus transportā. Ir runa par tiem risinājumiem, kas jau tagad ir mūsu rīcībā. Tad, kad ūdeņraža un citas jaunās tehnoloģijas būs pārbaudītas un pieejamas patērētājam, tās tiks ieviestas Lietuvā. Mēs ticam, ka tikai pietiekami liels tehnoloģisko risinājumu komplekss dos vajadzīgo efektu un viena brīnumnūjiņa nepastāv.

Lietuva, tieši tāpat kā Latvija un Igaunija, ir zemes, kur ir tikai dažas vietējās dabas bagātības, bet arī tās mums jāizmanto pietiekami gudri. Tuvākajā nākotnē jāizmanto lauksaimniecības kultūru potenciāls. Politiskā un ekonomiskā loģika ir pavisam vienkārša – tuvākajos gados rapsi un graudus jāizmanto tā sauktās pirmās paaudzes biodegvielas ražošanā. Paralēli mēs Lietuvā plānojam investēt jaunās ražotnēs, kur pārstrādāsim graudaugus un no ražošanas atlikumiem ražosim jau otrās paaudzes jeb moderno biodegvielu. Ieguvums ir gan vietējai ekonomikai, gan pievienotā vērtība lauksaimniecības produkcijai, gan skaidrs progress transporta zaļināšanai un arī pienesums energoneatkarībai.

Īpaši gribam uzsvērt, ka vietējās biodegvielas ražošana vienlaikus veicina neatkarību divās šķietami nesaistītās nozarēs: enerģētikā un lopkopībā. Ražojot biodegvielu, paralēli tiek saražots vērtīgs lopbarības produkts – rapša rauši, tādējādi arvien vairāk samazinās nepieciešamība importēt ģenētiski modificētu lopbarību, piemēram, no Latīņamerikas.

Vietējie ražotāji un nacionālisms

Lietuvas biodegvielas ražotāji var saražot 15% no kopējā patērētā degvielas apjoma. Mēs esam apzināti veicinājuši pārstrādātāju un lauksaimnieku sadarbību – turklāt abpusēji ekonomiski izdevīgu sadarbību. Šeit pat gribētos teikt, ka mums jābūt arī nacionālistiem.

Lietuvas biodegvielas sektora un lauksaimnieku pārstāvji ir vienisprātis, ka ir iespējams sasniegt ES izvirzītos augstos klimatneitralitātes mērķus, vienlaikus audzējot ekonomiku un IKP, radot jaunas darbavietas, samazinot silumnīcefekta gāzu emisiju.

Nākotnes plānos ir 400 miljonu eiro investīcijas divu jaunu rūpnīcu izveidē, kurās no lauksaimniecības izejvielām tiks ražots gan biodīzelis, gan lopbarības proteīns, uzsverot īpašo abu šo jomu sinerģiju.

Tās ir ievērojamas investīcijas. Kāpēc tās ir iespējamas? Tāpēc, ka mums ir stabila un paredzama valsts politika un likumdošanas prasības transporta zaļināšanas jomā. Mūžveca patiesība – investoram nepatīk bieža politikas raustīšana un neizlēmība.

Šis gads kā neviens cits mums māca, ka pašiem jārūpējas par savas valsts energodrošību un vietējo resursu plašu izmantošanu. Baltijas valstis daudzējādā ziņā ir visai līdzīgas viena otrai un tām pareizi ir mācīties un saskaņot rīcības it īpaši tādās sensitīvās jomās kā enerģētika. Mēs aicinām izmantot mūsu reģiona labāko praksi, pieņemt ambiciozus politiskus lēmumus, un bizness tiem sekos.

Pielikums

Piezīme Nr.1: Datus apkopojusi un izstrādājusi ePURE komanda, pamatojoties uz datiem no Eiropas Komisijas, dažādiem dalībvalstu ziņojumiem un jo īpaši Eiropas nozares asociācijām. Pārskats. ES Valstu nacionālā biodegvielas politika 2022. gadā

 

Autori ir Lietuvas Atjaunojamās enerģijas konfederācijas prezidents Martins Nagevičs (Martynas Nagevičius), Lietuvas Graudaudzētāju asociācijas priekšsēdētājs Aušris Macijausks