Labi mājām un cilvēkiem

Vēsturisko ēku un mikrorajonu atjaunošana, jaunā būvniecība. Kas kopīgs un atšķirīgs Baltijas valstu arhitektūrā

Skats uz arhitektūru Eiropā aizvadītajā gadā bija ar fokusu uz klimata krīzi un postošo Krievijas karu Ukrainā, kas izraisīja būvmateriālu sadārdzinājumu, piegāžu kavēšanos un vēl vairāk aktualizēja alternatīvās enerģijas jautājumus. Bez kopējiem notikumiem arī katram reģionam ir savs pārmaiņu komplekts, kas ieviesis jaunus vaibstus apbūvētajā vidē. Pie tā, apskatot jaunākos arhitektūras darbus Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, pakavēšos šajā rakstā.

Divi pandēmijas ierobežojumu gadi Baltijas valstīs darbus būvlaukumos neapstādināja, tomēr jauno ēku apskate, atklāšanas ekskursijas, izstādes un citi arhitektūras pasākumi nenotika vai bija pieejami ierobežotas piekļuves režīmā. 2022. gadā piedaloties gan Latvijas, gan Lietuvas nacionālās arhitektūras balvas žūrijā, kā arī apmeklējot Tallinas Arhitektūras biennāli un viesojoties mākslas izstāžu namos visās trīs valstīs, pamanīju dinamikas maiņu, kurā ir gan kopējais, gan arī atšķirīgais.

Pandēmijas un kara sekas

Sākšu ar kopējo un to, ko nerāda nacionālās balvas un izstādes, kuru nolikumi un idejas, ņemot vērā arhitektūras plānošanas raksturu ilgtermiņā, visticamāk, tika izstrādāti pirms pandēmijas un Krievijas iebrukuma. Diemžēl šo satricinājumu sekas būs ilgstošas. 

Pandēmija ne tikai pievērsa uzmanību gaisa apmaiņas kvalitātei iekštelpās un radīja jaunu attālinātās strādāšanas modeli, kas darbojas vēl šobrīd, bet arī aktualizēja publiskās ārtelpas nozīmi cilvēku labbūtībā, jā, arī pavisam praktiskā līmenī. Ieraudzījām, ka jāveic investīcijas parkos, pludmalēs un citās kopā sanākšanas vietās, kā arī jāpalīdz uzņēmējiem atvieglot, piemēram, kārtību, kādā izvietojami galdiņi un krēsli pie kafejnīcām. Ieguvums varbūt nav tiešs arhitektūras sasniegums, taču Rīgā ielas kļuva pievilcīgākas pašvaldības īstenotās apzaļumošanas, spuldzīšu un nelielu labiekārtošanas darbu dēļ apkaimēs.