Par vēsturi jādomā aizvien no jauna — lai saredzētu bīstamas līdzības un nevajadzētu dzīvot bezizejā pieņemtu lēmumu ēnā, pārliecināts ir Dailes teātra dramaturgs Matīss Gricmanis
Pavisam drīz, 6. janvārī, Dailes teātra Mazajā zālē notiks jaunu cilvēku radīta iestudējuma Kur pazuda valsts pirmizrāde. Režisora Toma Treiņa, dramaturga Matīsa Gricmaņa un izrādes ansambļa kopdarbs ir mēģinājums no cita laika perspektīvas paraudzīties uz Latvijas nācijai ekstrēmi svarīgu laikposmu, proti, 1939.—1940. gadu. Jo tobrīd pieņemtie lēmumi joprojām nosaka to, kā mēs jūtamies un dzīvojam, saka Matīss Gricmanis.
Profesionāls dramaturgs un scenārists, viņš teātra sabiedrības apziņā ienāca uz palikšanu 2017. gadā ar izrādi Būt nacionālistam, viņš bija ne tikai tās teksta autors, bet arī izpētes objekts un aktieris, kas spēlē sevi. Atceros šo izrādi, tāpat kā savu izbrīnu par to, ka iespējams tik distancēti un analītiski palūkoties uz sevi, izpreparēt savu līdzšinējo dzīvi, sākot no atmiņām par bērnību, kad māte iesaistījusi reliģiskās nometnēs, līdz patstāvīgiem tīņa lēmumiem piedalīties nacionālistiskās organizācijās un pat kļūt par deputāta Parādnieka palīgu Saeimā. Vēl vairāk: Matīss spēja padarīt savu personisko pieredzi par veselas paaudzes — neatkarības laika bērnu — nebūt ne vieglās pieaugšanas stāstu.
Kopš tā laika ar viņa līdzdalību tapušas daudzas izrādes un filmas, arī atzinību un plašu interesi izraisījušais Dāvja Sīmaņa kinodarbs par Žani Lipki Tēvs Nakts un televīzijas seriāls Sarkanais mežs. Vēsture — personiskā un «lielā» — ir Matīsa Gricmaņa uzmanības centrā. Arī patlaban gandrīz jau gatavā izrāde Kur pazuda valsts (tai iedvesmu autori smēlušies no trimdas dramaturga un gleznotāja Raimonda Staprāna lugām) analizēs vēstures pagrieziena punktus, kuros valsts un cilvēki, kas to cēla un veidoja, iespējams, būtu varējuši doties pavisam citā virzienā.
Ko jums, ļoti jaunam cilvēkam — jūs taču esat dzimis pēc neatkarības atjaunošanas — nozīmē valsts?
Decembra sākumā bija diskusija, ko teātris taisīja sadarbībā ar LSM. Viens no uzaicinātajiem bija publicists Māris Zanders. Viņš pārmeta, ka es pieņemu valsti par pašsaprotamu vērtību. Un man bija jāatzīstas, ka tā tiešām ir. Uzskatu, ka tā ir pašsaprotama vērtība, kuru nevar apšaubīt, līdz ar to nevienam nav jācenšas īpaši pierādīt, ka tā ir vērtība.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.