Kapelāne Agnese Megne dēla slimības dēļ sastapusies ar savām dziļākajām bailēm — bailēm no nāves. Šo pieredzi viņa transformējusi spējā palīdzēt citiem pārvarēt zaudējuma sāpes. Viņa bez atlīdzības dodas pie cilvēkiem slimnīcā, lai uzklausītu, parunātu, bet dažkārt vienkārši būtu blakus
Sanitārs pa slimnīcas gaiteni aizrībina gultu, ik pa laikam steidzīgi aizdun kādas medmāsas soļi, bet citādi — klusums. Aiz kādas palātas durvīm atskan vaids, mazliet tālāk nopūta. Tā ir nodaļa, kur savas dienas aizvada smagi slimi cilvēki. Cilvēki, kuru ikdiena reiz bija steiga, smiekli, rāšanās, stress… Viss, kas piederas katrai parastai dienai. Tagad par viņu ikdienu kļuvušas sāpes un bieži vien dziļa vientulība.
Reizi nedēļā pie palātu durvīm klauvē kapelāne Agnese Megne. Lai atgādinātu, ka dzīve joprojām notiek. Lai tam, kas grib tikt uzklausīts, liktu atcerēties, ka vēl ir kāds, kas grib klausīties.
Ne vienmēr Agnese tiek pieņemta, ne visi grib runāt. Viņa to saprot. Jo pati zina, kā ir, kad sāp. Kad šķiet, ka krīti, un noturēties palīdz tikai mīļo cilvēku rokas. Agneses dzīvē neviena diena nav pašsaprotama. Dēla slimības — smadzeņu audzēja — dēļ katra diena, kad iespējams būt kopā, ir kā dāvana.
Pēdējie Ziemassvētki?
2005. gada vasara. Megņu ģimenei, vecākiem Agnesei un Mārim, kā arī septiņgadīgajam Rūdolfam priekšā liels notikums — 1. septembrī jāsāk skolas gaitas. Bet līdz tam vēl laiks, tikmēr jāizskrien simtiem darīšanu, jāpieskata mājas celtniecība un trīsgadīgais Oskars.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.