Īru miroņgalvas mūsu skapjos

Dailes teātrī iestudētā Mārtina Makdonas makabrā komēdija piestāv Latvijai kā uzlieta

Skaties un priecājies — britu režisore, Īrijas miests, sveši kapiņi, bet viss tik zināms un tuvs. Šobrīd slavenākā Lielbritānijas dramaturga Mārtina Makdonas ļoti melnā komēdija Īru miroņgalva, kas Silvijas Brices tulkojumā iestudēta Dailes teātra Mazajā zālē, liek sajust līdz kaulu smadzenēm pazīstamu latvietību — tā pati dzīvošana pagātnē, rakņāšanās savās un svešās rētās, no mušām izpūšamie ziloņi un savu baļķu neredzēšana.

Taču tā sniedz vēl kaut ko svarīgu, proti, ļauj iedomāties, kā smejas Dievs kungs, vērodams mūsu rosīšanos: katrs rušina savu vagu, nepametot acis ne pa labi, ne pa kreisi, ikviens saskata tikai savu patiesību, pat neiedomādamies, ka pārējiem tā var būt citāda, un ir līdz sirds dziļumiem satriekts, atkal ieskrējis ar pieri sienā vai kaimiņam (labi ja) sānos.

Makdona Latvijā ir tikpat saprotams kā savulaik dramaturgs Pauls Putniņš. Ne velti šobrīd uz mūsu nebūt ne tik daudzajām skatuvēm ir vismaz trīs viņa lugas — bez nupat Dailes teātrī pirmizrādītās Īru miroņgalvas vēl arī Inišmoras leitnants Valmierā un Līnenas skaistumkaraliene Liepājā.

Jau ar šīm vien pietiek, lai saprastu, cik plaši traktējamas un dažādi iemiesojamas Makdonas komēdijas — no skaidra psiholoģiskā reālisma līdz asinskārai groteskai. Režisore Eimija Mārčanta kopā ar savu tautiešu komandu — scenogrāfi un kostīmmākslinieci Sesiju Kalfu un gaismu mākslinieku Pīteru Smolu — izvēlējusies kaut ko pa vidu abām galējībām, un viņas inscenējuma intonāciju gribētos nosaukt par lietišķo absurdu. Vai par absurdu, ko uztveram kā sadzīvisku un pašsaprotamu normu. Ja kapsēta par mazu, tad vecākie miroņi vienkārši jāizrok laukā. Ja nepietiek īstu krimināllietu, lai policists varētu cerēt uz paaugstinājumu, tad pašam jāuzpūš noziegumu liesma. Un tā tālāk.