Elīna Dimante, informācijas tehnoloģiju speciāliste un fotogrāfe no Dublinas Latvijā atgriezusies jau otrreiz. Šoreiz kopā ar dzīvesbiedru Pēteri un dēliem Ernestu un Oliveru, kuri sākuši mācības Rīgas 6. vidusskolā. Visi četri par savām mājām tagad sauc Rīgu
Elīna stāsta, ka šī nedēļa viņai diezgan aizņemta, taču pāris stundu dienas vidū sarunai izdodas izbrīvēt. Strādā par informācijas tehnoloģiju speciālisti lielā starptautiskā uzņēmumā, kas piegādā informācijas sistēmu programmatūras citiem uzņēmumiem pasaulē. Par laimi, mūsdienu tehnoloģijas nodrošina iespēju strādāt no jebkuras vietas pasaulē. Elīna un viņas dzīvesbiedrs Pēteris izvēlējušies, ka šī vieta turpmāk būs Latvija.
15 gadus sieviete nodzīvojusi Dublinā, tur veidojusi savu karjeru, ģimeni, bet… tā arī nav varējusi iegūt māju sajūtu. «Mana īstā māju sajūta ir šeit, Latvijā,» saka Elīna. Lai gan uz dzīvi Latvijā viņas ģimene pārcēlusies tikai pirms dažiem mēnešiem, ir sajūta, ka trūkstošs puzles gabaliņš beidzot iekritis īstajā dzīves bildē.
No tiem, kas deg
«Ir tāds teiciens, ka cilvēks vai nu pūst, vai deg. Es laikam esmu no tiem, kas deg, jo ilgi nevaru nosēdēt mierā,» raksturojot sevi, smaida Elīna. Pirmoreiz viņa uz Īriju devās 2005. gadā, kā viņa saka, avantūristiskā piedzīvojumā. Tikko bija beigusi 3. kursu Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē, kur mācījās par informātikas skolotāju. Un ieguvusi vietu Erasmus studentu apmaiņas programmā Vācijā, bet… brauciens uz Hamburgas Universitāti bija paredzēts tikai pēc pieciem mēnešiem. Vai sēdēt dīkā un vienkārši gaidīt? Protams, ne!
«Tolaik bija īsts aizbraukšanas bums. Vieni devās peļņā, citi piedzīvojumā,» atceras Elīna. Arī viņa nolēma ļauties piedzīvojumam un piecus mēnešus līdz braucienam uz Hamburgu vismaz mēģināt pastrādāt Īrijā. Taču — kurp doties un kur apmesties? Risinājums nebija ilgi jāmeklē. Netālu no Dublinas kādā ciematā jau dzīvoja un strādāja Elīnas brāļa draudzenes brālis. Puisis, kuru Elīna lāgā nepazina, bet kurš bija ar mieru jauno dāmu sagaidīt un dot viņai pajumti. «Aizbraucot konstatēju, ka viņš dzīvo dziļos laukos un man tur pilnīgi noteikti nebūs, ko darīt,» atceras Elīna. Līdzpaņemto čemodānu viņa atstāja pie puiša, uzmeta plecos mugursomu un ar autobusu devās uz Dublinu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.