Dimantu un pērļu mirdzošais kronis nogulst uz altāra, un karalienes šķirsts aizslīd Vindzoras pils kapenēs, noslēdzot «izcilākā monarha» zemes gaitas. Miljoniem cilvēku atvadās no Elizabetes II, arī es. Pieslēdzos BBC ziņu plūsmai, kas pāri laika zonām ļauj sekot vērienīgajai sēru procesijai, ko šaipus okeānam The New Yourk Times salīdzina ar grandiozu baleta iestudējumu, bet televīzijas komentētāji sauc par cēlu nāves parādi.
Mani neaizrauj monarhija vai tās krāšņie rituāli. Esmu starp aculieciniekiem, kas grib pieredzēt vēsturi un izjūt cieņu pret stipru sievieti, kas vairāk nekā 70 gadus godprātīgi kalpojusi savai tautai. Un es vēlreiz atvados no apbrīnojami dāsnā un neticami traģiskā 20. gadsimta. Ar nedēļas starpību mūžībā devušies divi spilgti šī laikmeta simboli — komunistu eksperimentu netīšām izbeigušais Gorbačovs un aristokrātisko tradīciju glabātāja Elizabete, kuras ilgā valdīšana ir iepauzējusi neizbēgamas pārmaiņas.
Taču vēstures elpa no Eiropas pūš pāri okeānam ne tikai sēru maršus. No Ukrainas frontes pienāk cerīgas vēstis par okupantu paniku. Veiksmīgie pretuzbrukumi nozīmē ne tikai ukraiņu zemes atbrīvošanu, tā ir svarīga uzvara arī daudzu «reālistu» un Rietumu skeptiķu prātos, kas beidzot sāk noticēt Krievijas sakāvei šajā karā. Tas ir ļoti būtiski, jo Ukrainas uzvarai ir nepieciešami vēl daudz jaudīgāki Rietumu ieroči un iespēja tos pielietot arī Krievijas teritorijā. Tieši tas ļaus pārtraukt okupantu nesodāmos uzbrukumus civilajai infrastruktūrai un sagraut arī Krimas tiltu — pārcirst pussalas apgādes un Putina politiskā režīma dzīvības artēriju.
