Piecas lodes sašķaidīja šī operdziedātaja sapni par skatuvi. Taču viņam palaimējies atgūt zaudēto balsi
Tas bija viens no aizkustinošākajiem sniegumiem operdziedātāja 29 gadus garajā mūžā. Lai gan nebija ne kostīmu, ne skatuves, ne orķestra bedres. Tikai vientuļa pianiste, kura nenovērsa skatienu no sava instrumenta. Abu uzstāšanos vēsi baltajā slimnīcas vestibilā vēroja tikai bariņš ārstu un medmāsu.
Uz Sergeja Ivančuka sejas bija plāksteri, kājas biksēs drebēja. Viņš sāka mulsi, taču dziļais baritons nostiprinājās, un vīrieša pārliecība pieauga. Līdz brīdim, kad viņš jau beidza ukraiņu tautasdziesmu, dziedājumā virmoja aizrautība — kā gan citādi var justies cilvēks, kas priecājas par atgūto balsi. Var pat teikt, ka viņš tika piecelts no mirušajiem.
«Trīs mēnešus es domāju, ka nomiršu,» viņš teica klātesošajiem. «Un tagad es atkal varu dziedāt.» Vēl neilgi pirms tam Ivančuks bija pārliecināts, ka tiešām atrodas uz nāves gultas — lodes bija sacaurumojušas viņa plaušas, no ķermeņa karājās vairākas drenāžas caurulītes.
10. martā Ivančuks, topošais operdziedātājs, strādāja kopā ar humānās palīdzības brīvprātīgajiem, kas palīdzēja civiliedzīvotājiem bēgt no aplenktās Ukrainas pilsētas Harkivas. Sergeju sašāva.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.