Izglītības darbinieku streiks būtu tikai priekšvēlēšanu kampaņas daļa
Neviens ministrs un neviena valdība nespēs apmierināt visas prasības, teica izglītības ministre. Taču nevis Anita Muižniece pašlaik, kad Latvijas Izglītības darbinieku arodbiedrība atkal pieteikusi streiku, bet gan Mārīte Seile 2015. gada novembrī. Arodbiedrību vadīt nupat bija stājusies vairākās partijās — Latvijas ceļā, Šlesera LPP/LC, Reģionu aliansē, Zatlera Reformu partijā, Latvijas Reģionu apvienībā — sabijusī politiķe Inga Vanaga, un streika mērķi arī tolaik bija acīmredzami politiski — bija jāmaina valdība.
Atgādināt it kā tik senus notikumus šodien, kad LIZDA pieteikusi streiku no 19. septembra, ir vērts tāpēc, ka Vanagas rīcības modelis tajā reizē bija tāds pats kā pašlaik — izvirzīt neizpildāmas prasības un piedraudēt ar streiku, pāris mēnešus patēlot sarunas un noraidīt kompromisa piedāvājumus, tad vajadzīgajā brīdī paziņot, ka vienoties nav iespējams. Arī streika iegansti tolaik bija līdzīgi — iebildumi pret jaunu atalgojuma modeli un prasības palielināt algas skolotājiem. (Un pat Vanagas prognozēto streikotāju skaits tolaik bija tāds pats — ap 24 tūkstošiem.) Vienīgi politiskā situācija bija citāda. ZZS saimniekam Aivaram Lembergam bija nobriedusi vajadzība nomainīt Vienotības premjerministri Laimdotu Straujumu, un savi aprēķini bija arī gan tā laika Vienotības vadonei Solvitai Āboltiņai, gan trešajai valdības partijai VL—TB/LNNK.
«LIZDA prasības nav iespējams izpildīt,» Straujuma skaidroja (to izpildīšanai papildus nepieciešamo 100 miljonu vienkārši nebija), taču uzņēmās personīgi uzraudzīt skolotāju algu reformu. LIZDA tam it kā piekrita, taču, līdzko Saeima bija pieņēmusi budžeta likumu, «uzmeta» premjerministri — paziņoja, ka streiks tik un tā būs. Decembra sākumā Straujuma atkāpās no amata. Par premjerministru kļuva Māris Kučinskis no ZZS.
Ja Kariņš tagad atkāptos no amata, streika nebūtu, un štrunts par skolotājiem. Tiesa, to gan neviens necer, turklāt no Vanagas prasības šai valdībai uzņemties saistības, kuras būtu jāpilda nākamajai, varētu loģiski secināt, ka viņa ir pārliecināta, ka arī nākamo valdību vadīs Kariņš. Taču politiķu loģika ne vienmēr sakrīt ar normālo. Sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka nākamo valdību tiešām varētu vadīt atkal Kariņš, toties ZZS atkal varētu nebūt vietas koalīcijā, savukārt ministres Muižnieces Konservatīvos, kuri ķepurojas ap 5% robežu, streika piesolījums spiedis runāt gandrīz vai tikai par izglītības sistēmas problēmām vien, bet ziņu lavīna par tukšām klasēm varētu droši pagrūst zem ūdens.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.