Scenogrāfs Djego Siliano radījis gandrīz universālu vidi, askētisku un pazīstamu. Publicitātes foto
Mūsu Baltā nama izrādes Dons Žuans trumpis ir saskanīgais, augstvērtīgais ansamblis — un visi savējie
Klausījos operu 4. septembra izrādē, ko diriģēja maestro Mihaels Hofšteters, ar patiesu baudu un arī dziļu prieku, ka mūsu operā ir tik pilnvērtīgs un harmonisks ansamblis. Brīžiem atļāvos pavisam neprofesionāli aizvērt acis un vienkārši izkust Mocarta mūzikā un solistu balsīs. Sarežģītāk ir ar to, ko redzēju.
Mocarta Dons Žuans piezemējies uz Latvijas Nacionālās operas skatuves šā vārda tiešajā nozīmē. Argentīniešu režisora Marselo Lombardero interpretācijā leģendārais siržu lauzējs nolaidies no 18. gadsimta dumpinieka, ētisko un sociālo robežu pārkāpēja augstumiem un ērti iekārtojies mūsu 21. gadsimtā, kad apšaubīts un relativizēts ir gandrīz viss. Šajā ceļojumā lejup un tuvāk režisoram palīdzējusi viņa tautiešu radošā komanda. Scenogrāfs Djego Siliano radījis gandrīz universālu vidi, askētisku un pazīstamu. Divu līmeņu skatuves konstrukcija ar Horacio Efrona gaismu un videoprojekciju palīdzību veikli pārveidojama no bāra ar tualetēm augšstāvā par kādu pamestu rūpnīcu, ērtu viesistabu vai kapsētu. Skatuves plaknes pašsaprotami kļūst arī par mobilā telefona ekrānu — līdzīgu reklāmu pilsētā taču redzam vai uz katra ugunsmūra. Un uz tā Leporello ir parocīgi uzrakstīt īsziņu saimniekam vai Kataloga ārijā noņirbināt gar satriektās Elvīras acīm dona Žuana pavesto sieviešu bildītes. Kostīmu mākslinieces Lusianas Gutmanes tērpi ir tikpat dažādi kā ikdienas pūlī — kapučjakas tiem, kam nākas vai gribas slēpties, klasiski uzvalki vai zīmuļsvārki, kad jāizceļ sociālais statuss, un erotiskas kleitiņas, ja gribas valdzināt.
