No īstā koka noskatīšanas mežā līdz ornamentu iededzināšanai — jau vairāk nekā 30 gadus Antras Plavgo nodarbošanās ir tradicionālo Siguldas spieķu izgatavošana. Šo prasmi abi ar vīru pārņēmuši no viņa vecākiem, kuriem pēc atgriešanās no Sibīrijas to savukārt iemācījis kāds cits izsūtītais.
Meistare saka — lai darinātu spieķus, vispirms jāpatīk nodarboties ar koku, vajag pacietību, precizitāti. Rudenī, kad lapas jau krīt nost, un agrā pavasarī, kad tās vēl nav izplaukušas, jādodas griezt izejmateriālus. Lielos spieķus var izgatavot arī no ievām un kārkliem, bet Antra izmanto tikai krūkļus — no katra sanāk viens spieķis. Tad jāizveido vēlamais garums, jānogriež liekie zari, gan lielie, gan mazie spieķi ir jāvāra un jāloka.
Lielie tiek brīvā dabā guldīti vannā, kurinot zem tās malku, maziņos var «uzvārīt» kanniņā darbnīcā. Jo spieķis resnāks, jo ilgāk jāvāra. Lai rezultāts nebūtu līks, meistare katram sniedz «spieķu masāžu», to žāvēšanas procesā vairākkārt mīcot. Kad koks ir kārtīgi izžuvis un ar smilšpapīru nopucēts, seko «saldais ēdiens» — rakstu iededzināšana un krāsošana ar tušu.
«Spieķis ar savu apaļo formu ierobežo ornamentu dažādību. Ir daudz skaistu rakstu, kurus uz spieķa nevar dabūt virsū.» Antrai, šuvējai pēc izglītības un joprojām čaklai rokdarbniecei, amats rokā devies ātri, taču pirmie spieķīši tik un tā «aizgājuši malciņai». Pašā sākumā izaicinājums bijis iededzināt riņķīšus tā, lai to gali satiekas. «Pirmos spieķus dedzināju ar riņķiem vien, tad izkrāsoju un nosaucu par pepijām garzeķēm.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.