Čulpanu Hamatovu noteikti ir jāredz JRT izrādē Post scriptum. Taču tā nesniedz atbildi ne uz vienu no eksistenciāli svarīgiem jautājumiem
Šo režisora Alvja Hermaņa un aktrises Čulpanas Hamatovas kopdarbu skatīties ir smagi, brīžiem neizturami, un arī nekādu katarsi — attīrīšanos caur ciešanām vai līdzpārdzīvojumu — izrāde nesagādā. Toties ļauj piedzīvot to, ko pat grūti formulēt, lai neiekristu kaut kādā patētikā vai ezotērikā. Kā nobrūk norobežojumi, ko prāts rūpīgi cēlis, lai būtu iespējams izdzīvot šajā karā, kas ir arī informācijas karš. Kā atveries pretim otram cilvēkam, kurš, sava virstalanta vadīts vai piespiests, kļuvis par mediju, ļaudams sev cauri plūst neaptveramam ļaunumam un tikpat neierobežotai gaismai. (Jo «labais» vai «labsirdība» būtībā nav antonīms «ļaunumam».)
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.