Lāsma palīdz uzņēmumiem nodrošināt iekārtu automatizāciju un uzturēšanu, savaldot pat vissarežģītākās iekārtas. Vienā vārdā varētu teikt, ka uzņēmums atbalsta un attīsta robotizāciju
Pirms tikšanās ar zinātniski tehniskās firmas Lāsma vadītāju Lauri Bērziņu izpētu uzņēmuma mājaslapu internetā. Lasu: «Bezvadu hotspot» tāds un tāds «ar MO2 Wi-Fi moduli», «Kā nolasīt Tekon Plus raidītājus Modbus RTU tīklā?», «Frekvences pārveidotāji energoefektivitātes uzlabošanai» un tā tālāk. Izklausās sarežģīti. Pēc sarunas ar uzņēmuma vadītāju vienkāršiem vārdiem varu paskaidrot — firmas darbība saistīta ar automatizācijas nodrošināšanu un uzturēšanu dažādiem uzņēmumiem.
Uzņēmumu, kurš tagad atrodas plašās telpās Juglā, pirms 30 gadiem dibināja Rīgas Tehniskās universitātes (toreiz Rīgas Politehniskā institūta) profesors Jānis Kuzmins. Viņš bija izstrādājis dzinēju aizsardzības mehānismu, kuru plaši pielietoja daudzi uzņēmumi Padomju Savienībā. Dzinēju aizsardzības mehānisms nozīmē, ka elektromotoram tiek pievienota atsevišķa iekārta, kura uzrauga, vai ar šo motoru viss ir kārtībā. Ja kaut kas saiet šķērsām, aizsardzības mehānisms jau laikus ziņo — elektromotoram jāveic apkope vai remonts.
90. gadu sākumā, kad Latvijā bija lielo pārmaiņu laiks, profesoram kļuva skaidrs — ar universitātes algu ģimeni nevarēs pabarot. Profesors kopā ar vēl diviem laboratorijas biedriem nodibināja zinātniski tehnisko firmu Lāsma, uzņēmumu nosaucot savas meitas vārdā. Firmas klienti lielākoties bija uzņēmumi, kas tolaik kaut ko ražoja, — zivju pārstrādes uzņēmumi, saldumu ražotāji un daudzi citi. «Cik nu uzņēmumu Latvijā bija, tie visi arī bija klienti,» norāda Lauris Bērziņš. Pēc nostāstiem, notikusi arī preču apmaiņa. Tā teikt — tu man dzinēju aizsardzību, es tev zivis, konfektes, zeķbikses…
Ar laiku klientiem — ražošanas uzņēmumiem, kuros veikta automatizācija — parādījās atšķirīgas vajadzības. Vienam nepieciešamība regulēt temperatūru, citam kontrolēt līmeņus vai kā citādi uzraudzīt iekārtas. Sākotnēji Lāsma ražoja nepieciešamās ierīces un uzņēmuma darbinieki tās uzstādīja. Taču, laikam ejot un robežām kļūstot arvien relatīvākām, Baltijā parādījās arvien vairāk ražotāju, kas piedāvāja savu produkciju. Piemēram, temperatūras regulatorus. Arī Lāsma tādus ražoja, bet iespējamais apjoms bija tik neliels, ka zuda jēga to darīt. Itālijā ražots regulators maksāja tikpat vai lētāk un spēja izdarīt to pašu un varbūt mazliet vairāk, nekā Lāsmas piedāvātais. Tāpēc 1998. gadā tika pieņemts lēmums sākt sadarbību ar ārzemju uzņēmumiem, kas ražo dažādas komponentes industriālajai automātikai — temperatūras regulatorus, līmeņa kontrolierus, sensorus un tā tālāk. «Pamazām firma Lāsma pārtrauca ražošanu, toties paņēma vienu detaļu, otru, salika tās kopā un šādā veidā nodrošināja uzņēmumiem automatizācijas procesus,» skaidro Bērziņš.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.