Mežu atjaunošana – ieguvums ikvienam īpašniekam un sabiedrībai kopumā

Ilustratīvs attēls
Kristaps Jēkabsons

Mežs ir viena no Latvijas bagātībām. Lai to vairotu, mežu īpašniekiem ir jārēķinās ar pienākumu rūpēties par savu mežu. Rūpes nozīmē gan meža kopšanu, gan savlaicīgu atjaunošanu pēc izstrādes darbiem, audzējot un iekopjot veselīgu, kvalitatīvu un produktīvu mežaudzi. Izpildot šo pienākumu, meža īpašnieks var nodrošināt papildus ienākumus gan sev, gan nākamajām paaudzēm, kā arī padarīt Latviju zaļāku un sakoptāku.

Pienākumu atjaunot mežu pēc izstrādes darbiem īpašniekam uzliek likums – parasti tas ir jāpaveic piecu gadu laikā, taču, ja mežs aug nelabvēlīgākos apstākļos, piemēram, purvājos, niedrājos, dumbrājos vai liekņās, atjaunošanas termiņš ir garāks – desmit gadi. Daļa īpašnieku paši izpilda minētās prasības, daļai šo pakalpojumu nodrošinām mēs. Kopējās tendences liecina, ka katru gadu pieaug to mežu īpašnieku skaits, kuri iegulda līdzekļus atjaunošanā. Parasti šim mērķim tiek atvēlēti 10-15% no līdzekļiem, ko iegūst kā peļņu.

Meža atjaunošanas veidi

Raksturojot mežu atjaunošanu, jānodala trīs veidus – dabisko, mākslīgo un meža ieaudzēšanu. Meža dabiskā atjaunošana, kā jau raksturo nosaukums, būtībā nozīmē ļaut dabai darīt savu darbu jeb atjaunot mežu ar koku pašsēju vai atvasēm. Mākslīgā atjaunošana ir jaunu kociņu stādīšana vai sēšana. Šādā veidā mežs izaugs kvalitatīvāks un nākotnē attiecīgi nesīs lielāku finansiālu labumu īpašniekam, taču arī sākotnēji nepieciešamas apjomīgākas investīcijas, nekā tad, ja mežs atjaunojas dabiski. Te gan jāpiebilst, ka, laikam ejot, kopšanas darbi dabiskā mežā ir dārgāki nekā atjaunotā mežā. Lai izvēlētos piemērotāko risinājumu, katra situācija jāskata individuāli – ir apstākļi, kuros pēc profesionāla novērtējuma iesakām izvēlēties dabisko atjaunošanu, un ir apstākļi, kad jāizvēlas mākslīgā.

Pēdējos gados  aizvien populārāks paliek trešais veids – meža ieaudzēšana platībās, kur tas iepriekš nav audzis, piemēram, nevērtīgās lauksaimniecības zemēs, izstrādātos grants un smilts karjeros vai kūdras purvos. Tas nozīmē, ka arī katrs lauksaimniecībā neizmantojamās zemes hektārs var nest peļņu. Pēc kopējām aplēsēm šobrīd Latvijā ir aptuveni 580 000 ha apgrūtinātas, lauksaimniecībā neizmantojamas zemes.

Redzot mežu nozares jaudu, aizvien vairāk cilvēku apzinās, ka šajā jomā ir vērts ieguldīt, tāpēc arī pieaug interese par mežu ieaudzēšanu. Šis ir arī piemērots risinājums tiem zemes īpašniekiem, kuri ikdienu vada pilsētā un neplāno nodarboties ar lauksaimniecību. Tā vietā, lai retajās atbraukšanas reizēm būtu spiesti noskatīties, kā īpašums degradējas, ar mežu ieaudzēšanas palīdzību īpašums tiek saglabāts, vide ‒ sakārtota, nav jānodarbojas ar sējas vai pļaušanas darbiem un tiek radīta vērtība nākamajām paaudzēm. Tas palīdz saglabāt arī emocionālo saikni ar senču īpašumu un dabu. Ikviens, kura īpašumā ir kāds meža resurss, aizaugušas lauksaimniecības zemes, krūmāji vai pārpurvojušās vietas, var atrast piemērotāko risinājumu, kā katru hektāru izmantot pēc iespējas efektīvāk. Ikviens zemes hektārs ir vērtība, kas, pareizi apsaimniekota, var sniegt ilgtermiņa ieguvumu.

Vērtīga ir ikviena koku suga

Mežs atalgo pacietīgākos – katram kokam saskaņā ar normatīvo regulējumu ir noteikts cirtes vecums. Skuju koku audzes atjaunojas lēnāk, piemēram, eglei ciršanas vecums ir 81 gads, priedei – 101 gads. Lapu kokiem Latvijas platuma grādos šis periods ir mazāks, piemēram, bērzam – 71 gads. Ir arī ātraudzīgās koku sugas ‒ apse (ciršanas vecums – 41 gads) vai baltalksnis (nereti ap 30 gadiem). Lai gan pirmajā brīdī šķiet, ka tas ir pārāk ilgs laika posms un rezultātu sagaidīs tikai bērni vai mazbērni, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava veiktie pētījumi liecina, ka, iestādot bērzu mežaudzi retāk, to kopjot un uzraugot, koki savu ciršanas vecumu var sasniegt arī 40 vai 45 gados. Sēklas kļūst produktīvākas un mežu kopšanas metodes attīstās, kas nozīmē – mežs var sniegt ieguvumus vairākām paaudzēm, tostarp pirmajai, kas to stāda. Arī gados jauni cilvēki, piemēram, 25 vai 30 gadu vecumā, aizvien vairāk domā par to, kas notiks ar pensiju. Mežs viennozīmīgi ir pensijas kapitāls, kas, atšķirībā no fondu biržas, neprasa lielu uzmanību un sekošanu līdzi izmaiņām. Atliek vien iekopt mežu, periodiski par to rūpēties, lai vecumdienās saņemtu “izaugušās” finanses. Pēdējā laikā, kad arī plašsaziņas līdzekļos aizvien vairāk tiek runāts par koksnes cenu kāpumu, pieaug arī interese par iespējām apsaimniekot vai iekopt mežu. Domājot, kādas koku sugas audzēt, jāņem vērā dažādi faktori, bet, raugoties uz kokmateriālu un malkas cenām, jāsaka, ka ikviena suga ir vērtīga.

Latvijā dominējošā priede nav prasīgs koks attiecībā uz augšanas apstākļiem, tāpēc pozitīvi, ka tieši priede izvēlēta Mežpils alus rīkotajā akcijā, kuras laikā ikviens interesents varēja tikt pie sēkliņām un iestādīt tās. Ikvienam būs iespēja spert jau nākamo soli un podiņā izaugušo kociņu iestādīt mežā. Esam priecīgi iesaistīties šajā akcijā, ne tikai nodrošinot vietu, kur kokus stādīt, bet arī piedāvājot atbalstu un padomu tiem, kuri koku, iespējams, stāda pirmo reizi. Tas ir lielisks veids, kā izglītot sabiedrību par mežu nozari un padarīt Latviju zaļāku.

Nobeigumā vērts uzsvērt, ka mēs patiesi varam lepoties ar zaļas valsts statusu. Latvija ir ceturtā mežainākā valsts Eiropā. Mūs apsteidz vien Somija, Zviedrija un Slovēnija. Meži Latvijā aizņem 3,08 miljonus ha, kopumā mežainums ir 52%. Tas ir iespaidīgs rādītājs, kas pakāpeniski pieaug, jo katru gadu tiek izstrādāti aptuveni 11 miljoni kubikmetru, bet dabiskā veidā atjaunojas lielāks apjoms. Tas skaidri apliecina, ka Latvijas mežsaimniecība ir ilgtspējīga.

 

Autors ir Ziemeļlatvijas mežsaimnieks valdes loceklis

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu