Ukraiņiem nav izvēles, viņiem jācīnās. Arī viņu atbalstītāji nedrīkst atslābt
Trīs mēneši pagājuši, kopš Krievija sāka karu, lai iznīcinātu Ukrainu.
Kopš tā laika nācija, kuras vienīgais grēks ir nevēlēšanās saliektu muguru kalpot «krievu pasaulei», pārdzīvojusi šausmas, kuras, kā likās, Eiropā nekad vairs neatgriezīsies. Pilsētas pārvērstas gruvešos. Okupācijas armija, kas aukstasinīgi nogalina civiliedzīvotājus, spīdzina, izvaro, ņirgājas un laupa. Vairāk nekā miljons iedzīvotāju deportēti uz Krieviju. Seši miljoni devušies bēgļu gaitās uz rietumu kaimiņvalstīm, vēl simtiem tūkstošu atrodas attālākās valstīs. Savukārt Ukrainā pašā atrodas astoņi miljoni cilvēku, kuri bijuši spiesti pamest mājas.
Krievijas raķetes pēdējā laikā tēmētas uz Ukrainas ekonomiku, kurai prognozē līdz pat 50% kritumu šogad. Jau kopš aprīļa beigām benzīns valstī kļuvis par deficīta preci, jo sagrautas naftas pārstrādes rūpnīcas un naftas produktu glabātavas. Uzbrukumi graudu elevatoriem apdraud pārtikas pieejamību gan pašā Ukrainā, gan daudzās attīstības valstīs, uz kurām Ukraina agrāk eksportēja labību.
Tomēr, par spīti visam, vēl aizvien skan valsts himnas pirmie vārdi — Ukraina vēl nav mirusi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.