Putins pateicās Bučas zvērību pastrādātājiem par kalpošanu «valsts interesēm»
Reālpolitiķi mēdz teikt, ka valstīm nav draugu, bet ir tikai intereses.
Putins par varītēm grib šo aksiomu apgāzt. Viņa Krievijai nav ne draugu, ne interešu, bet ir tikai sadistiskas fantāzijas.
Kā citādi saprast Krievijas rīcību, kura gan lielās, gan mazās lietās padara valsti aizvien ienīstāku, izolētāku un vājāku un kuras vienīgais konsekventais vadmotīvs ir vēlme citiem darīt pāri?
Protams, varmākas nereti cenšas pasaules priekšā tēlot upurus, kuru «ciešanas» attaisno jebkuras zvērības. Uz šī lētā āķa uzķērušies arī daudzi Rietumu politiķi un politologi, kuri lepojas ar savu aukstasinīgi «reālistisko» skatienu uz starptautiskajām attiecībām kā varas spēli. Tomēr viņi kā pēdējie vientieši Maskavas asarām noticēja un nebeidza varas gaiteņos, universitāšu lekcijās un avīžu slejās stāstīt, ka Krievijai ir tiesības uz savu «interešu sfēru», kurā NATO tik nodevīgi un agresīvi ielauzusies. Viņi iedomājās, ka Kremļa kaisle dominēt pār kaimiņvalstīm sakņojās kaut kādās racionālās, pragmatiskās «interesēs», ka tā ir tiekšanās pēc «drošības».
Patiesībā Maskava nevēlas sevi aizsargāt.
Tā grib citus sist.
Un ja līdz 24. februārim šī patoloģija vēl tika vismaz daļēji apslāpēta, lai varētu turpināt ieņemt vietu pieklājīgā starptautiskajā sabiedrībā, kopš kara sākuma visas, psihologu valodā runājot, inhibīcijas ir zudušas un šo tieksmju apmierināšanai dota pilna vaļa, nerēķinoties pat ar šādu izdarību acīmredzamo un viegli prognozējamo ietekmi uz starptautisko attiecību teorijās tik rūpīgi definētajām valsts interesēm.
Patoloģijas uzvaras pār jebkādu racionālu politiku visdrausmīgākie piemēri meklējami Krievijas okupācijas spēku uzvedībā Ukrainā. Izvarošana, spīdzināšana, slepkavības, deportācijas, ņirgāšanās par iedzīvotājiem, marodierisms — masveidīgā vardarbība pret civiliedzīvotājiem varētu radīt iespaidu, ka Krievija mērķtiecīgi vēlas nostiprināt naidu pret sevi un veicināt pretestību iekarotājiem. Ne velti atbrīvoto ciemu un pilsētu iedzīvotāji padzītos krievus nereti sauc par ņemci — vāciešiem. Arī Hitlera karaspēks ar savu brutālo izturēšanos ātri vien pārvērta PSRS rietumu daļas iedzīvotājus par saviem niknākajiem ienaidniekiem.
Tā nebija nejaušība — vācieši uzskatīja visus slāvus par «zemcilvēkiem» un atbilstoši arī izturējās.
Arī Krievijas karavīru vardarbība nav nejaušība. Bieži pieminētais «disciplīnas trūkums» ir nevis novirze no normas, bet gan sistēma bruņotajos spēkos, kuros valda pazemojošā ģedov-
ščina un korupcija. Turklāt šī
sistēma noved pie rezultāta, kurš apmierina virspavēlnieku. Zvērības Bučā bija nevis kļūda, bet gan izpildīts uzdevums, un to apliecināja pats Krievijas prezidents. 18. aprīlī viņš piešķīra 64. motorizētajai brigādei, kura pastrādāja pasauli šokējušos noziegumus Kijivas piepilsētā, «godpilno» gvardes nosaukumu. Par kalpošanu «Tēvzemei un valsts interesēm».
Buča kļuvusi par simbolu Krievijas pastrādātajiem kara noziegumiem. Tā stiprinājusi ukraiņu solidaritāti un Rietumu atbalstu Kijivai. Tur notika Krievijas militāro spēku sakāve. Nekas no tā neatbilst Krievijas «interesēm» normāla cilvēka izpratnē. Paliek tikai asiņains murgs kā Krievijas Federācijas augstākais ideāls.
Pašmērķīga, jebkurām pragmatiskām interesēm kaitējoša brutalitāte kā Krievijas rīcības vadmotīvs kļūst ar katru dienu izteiktāka.
Varētu likties, ka jebkura armija vēlētos veicināt pretinieku padošanos. Krievijas karaspēka pārstāvji nosūta gūstā nogalināta karavīra fotogrāfiju viņa mātei un tā nostiprina visu Ukrainas karavīru gribu pretoties.
Varētu likties, ka skarbās ES un ASV noteiktās ekonomiskās sankcijas liktu Kremlim sevišķi uzmanīgi izturēties pret jebkuriem iespējamajiem ienākumu avotiem. Putinam svarīgāk ir beidzot virs galvas pavicināt ilgi tīto gāzes vadu pātagu un paziņot, ka Eiropai visi maksājumi par gāzi būs jāveic rubļos. Rezultāts būs vēl straujāka ES atteikšanās no Krievijas galvenā ienākumu avota — energoresursiem.
Varētu likties, ka aizvien dziļākā starptautiskā izolācijā grimstošajai Krievijai būtu jācenšas izvairīties no nevajadzīgiem konfliktiem, taču Kremlim ienaidnieku nekad nav par daudz. Putina galvenās propagandistes Simoņjanas vīrs draud Kazahstānai ar Ukrainas likteni par atteikšanos no 9. maija svinēšanas. Krievijas spārnotās raķetes ietriecas Kijivas dzīvojamā ēkā kā sveiciens ANO ģenerālsekretāram Gutērrešam, kurš pilsētā ieradies pēc tikšanās ar Putinu Maskavā.
Izraēla, kura līdz šim savu reģionālo interešu dēļ centusies konfliktā ieturēt neitralitāti, asi reaģēja uz Krievijas ārlietu ministra Lavrova teikto, ka Zelenskis necīnoties pret «nacismu» Ukrainā, jo «visnegantākie antisemīti mēdz būt ebreji». Kad Izraēlas ārlietu ministrs Lapids, kura vectēvs tika nogalināts holokaustā, nosauca Lavrova izteikumus par nepiedodamiem, Krievijas Ārlietu ministrija pārmeta Lapidam vēstures nezināšanu un Izraēlai — neonacistu atbalstīšanu.
Kremlis netaupa spēkus, lai pierādītu, ka Krievijā valda fašisms. Būt briesmoņiem ir viņu lielākā bauda. Nebūs miera, kamēr viņi ir pie varas.
Komentārs 140 zīmēs
Mirušo skaits vēl liels. Aprīļa beigās ar kovidu saslimušo skaita 14 dienu rādītājs pirmo reizi kopš septembra bija mazāks par 400.
Celtnieki pārtraukuši darbu pie Sarkandaugavas pārvada sakarā ar straujo cenu pieaugumu. Kur Rīga ņems naudu četru tiltu atjaunošanai?
Saimnieks hūtē turpina dīdīt. Parakstu vākšana referendumam par ostu pārvaldes maiņu pilnīgi izgāzās. ZZS tagad vērsīsies Satversmes tiesā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.